par vēsturi, politiku un dzīvi kopumā

Kontakti

2011-08-17T00:35:00.000-07:00

Dzīvojoties pa dažādām blogu platformām beidzot par savējo esmu izvēlējies wordpress.
Jaunākos no maniem ierakstiem variet atrast http://engizers.wordpress.com

Jauna platforma- jauna rotaļa: par blogiem un blogošanu

2010-07-26T01:49:00.000-07:00

Kopš blogi ir kļuvuši par masveida histēriju un draud samērā īsā laikā no informācijas aprites telpas izēst tradicionālos medijus, seviški drukātos, dažādās blogu platformas kļuvušas par atslēgām visdažādākajām auditorijām.

Blogs kļuvis arī par izredzēto statusa apliecinājumu vietnēs, kur boli tiek diferencēti. Piemēram www.diena.lv, kur atsevišķa platforma ir ” speciālistiem” un atsevišķa- ” tautas balsiji”, kaut gan ne viena ne otra līdz galamneatbilst nosaukumam. Arī www.delfi.lv un daudzi citi lielākie ziņu portāli, kas arī nu jau piedāvā blogošanas iespēju savās vietnēs piedāvā pārsvarā diferencētu dalījumu blogotāju starpā. Šī parādība ne tikai kropļo blogošanas ideju, padarot blogu nevis par mēdiju, kas pēc savas būtības ir neatkarīgs, bet par uzrunas formu. Savā laikā presē bija populāri ” viedoķļi”, “redakcijas slejas” un citi žurnālistikāintegrāti izpausmes veidi. Šobrīd par tādu vismaz Latvijā mēģina padarīt blogu, pakļaujot to ikkatra mēdija politikai. Citas platformas piedāvā dažādas kategorijas blogus, citas piedāvā tikai vienas- ” Tautas” klases, vai ekspertu viedokļus- kas arī gluži klasisks blogs laikam nebūs. “Tautas balss” klasē, saprotams cenzūra netik praktizēta, lai vietnei piesaistītu auditoriju, ar vārda brīvības imitāciju, tomēr, lai nokļūtu galvenajā lapā redzamajā “blogu (pro)”, jeb “versijas” kategorijā jau ir jāatbilst noteiktiem redakcijai pieņemamiem kritērijiem.

Turklāt kā seņes pēc lietus saauguši arī visu sevis cienošo tradicionālo mēdiju blogi, twitter konti, draugiem.lv/facebook.com lapas un citādi brīnumi, ar kuru palīdzību tradicionālā, konservatīvā un iesīkstējuī žurnālistika cenšas paildzināt savu eksistenci, nevis mācīties un mainīties līdzi laikmetam. Atsevišķi laikraksti pat pārpublicē to platformās izvietotos komentārus. Es gan īsti neesmu pārliecināts kā tas saskan ar autortiesībām…

Katra jauna blogu vietne ir arī jauna auditorija un jauns mēdijs. Skaidrs, ka vieni cilvēki lasa Dienu, citi- Delfu, Tvnet vai Vesti. Turklāt vienas un tās pašas platformas latviešu un krievu versijas manāmi mēdz atšķirties, tāpat kā atšķiras auditorijas, kas pamatā saziņā izmanto vienu vai otru valodu. Tikpat skaidrs, ka blogi konkrētā platformā lielākoties nonāk tieši šīs platformas lietotāju uzmanībā. Informācijas kustību starp dažādām platformām kaut cik necik nodrošina sociālie tīkli kā Twitters, Draugiem.lv, par maksu arī One.lv, kuros ir iespēja informēt par savām aktivitātēm citās platformās, bet kas paši vēl nav kļuvuši par lielām blogu platformām. kaut gan starpība starp publisko dienasgrāmatu un blogu ir vēl ļoti diskutabla, turklāt ļoti bieži arī pārprasta.

LU Vēstures un Filozofijas fakultātes studenti asi nosoda partiju Visu Latvijai!

2010-06-03T05:01:00.000-07:00

Šī gada 15.martā partija Visu Latvijai (VL) paziņoja, ka izveidota "LU Vēstures un Filozofijas fakultātes „Visu Latvijai!” Jaunatnes organizācijas atbalsta grupa" (http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156318994)
Atzīmējot, ka gan Vēstures un filozofijas fakultātes, gan LU studenti un Latvijas studentija kopumā vienmēr ir aktīvi piedalījušies politiskajos procesos, jāuzsver, ka neviens students- kādas partijas biedrs nav kritis tik zemu, lai saistītu partijas vārdu ar LU struktūru. Pēc būtības tas ir arī pretrunā ar akadēmisko ētiku (http://www.lu.lv/par/dokumenti/noteikumiunkartibas/latvijas-universitates-akademiskas-etikas-kodekss/), par ko acīmredzot studējošajiem VL biedriem na ne mazākās izpratnes. LU ir izglītības un pētniecības iestāde, kas savā būtībā ir apolitiska un nedrīkst būt partejiska. Šīs partijas neētiskā rīcība tika atspoguļota arī mēdijos (http://www.diena.lv/lat/politics/blog/visu-latvijai/lu-toposie-vesturnieki-izveido-visu-latvijai-atbalsta-grupu?comments=2#comments; http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/?doc=75026), kas ir klajš akadēmisko vidi zaimojošs akts. Neviens ar zinātni saistīts politiķis, un tādu ir ne mazums, nekad nav atļāvies pozicionēt, ka viņa pārstāvētā institūcija atbalstītu viņa pārstāvēto partiju. tas vien liecina par to, ka šie studenti nav nopietni saistāmi ne ar zinātni, ne politiku.
Saprotams, katra individuālā līdzdalība politiskajās, reliģiskajās un citās organizācijās nav ierobežojama arī iesaistoties studiju procesā, tomēr akadēmiskas iestādes saistīšana ar kādu, turklāt ne visai populāru, partiju ir vairāk kā amorāli.
Rnbājot tieši par Vēstures un filozofijas fakultāti, jāatzīmē, ka tā ir izaudzinājusi ļoti plašu politiķu un diplomātu klāstu, iespējams Latvijā pazīstamākais ir Artis Pabriks (Vienotība/SCP), daudzi vēsturnieka vai filozofa izglītību ieguvušie veiksmīgi strādā valsts pārvaldē. Tāpat jāatzīmē, ka gan vēsturnieki, gan filozofi lielā mērā iesaistās valsts politiskajās norisēs, jo akadēmisko zināšanu bāze ļauj sevi sekmīgi realizēt pilsoniskajās aktivitātēs. Diemžēl ne visi topošie.....jebkuras nozares pārstāvji, par tādiem arī kļūst, diemžēl ne visiem ir lemts saprast, ka piederība zinātnes aprindām, kaut vai studiju gadu garumā ir kas vairāk kā solu deldēšana un labskanīgā studenta vārda valkāšana. Jāatzīmē, ka neesmu arī pamanījis aktīvu šīs grupiņas biedru līdzdalību Latvijas vēstures zinātnes attīstības procesā.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes maģistrantūras (un ne tikai) studenti asi nosoda jaunāko biedru neapdomību, kam sekojusi bravūra un nevēlēšanās saprast LU un tās atsevišķo struktūrvienību vietu, pirmkārt, zinātniskajā vidē. LU studenti ir pret jebkuru partiju sasaisti ar Universitātes vārdu. Vēl jo vairāk, PRET partijas Visu Latvijai aktivitātēm LU vārda aizsegā. Ja arī topošie vēsturnieki iesaistās politiskajos procesos, tad šo politisko grupējumu izvēlas absolūtais mazākums. Bet topošie un jau esošie vēsturnieki pirmkārt uzsver akadēmiskās vides autonomiju no valsts pārvaldes, tai skaitā politiskajām partijām. Un VL ir pierādījusi, ka akadēmiskās vērtības tās biedri neuzskata par gana nozīmīgām, pārkāpjot un atklāti ignorējot akadēmiskās ētikas normas savas partijas propagandas labā.
Esam vienoti pret VL invāziju VFF! Paturēsim LU tīru no politiskajām intrigām!

9.maijs Latvijā ir svētki!

2010-05-08T03:34:00.000-07:00

Ir lietas, ko Latvijā svin un ir lietas, ko atzīmē un piemin.
un tas ir pašsaprotami, ka Latvijā svinēs un atzīmēs tikai to, kas svarīgs ir Latvijas iedzīvotājiem, nevis teiksim Zimbabvē, Kolumbijā vai Krievijā. Arī Eiropā visās valstīs ir atšķirīgs svinamo dienu kalendārs, kaut gan daži no notikumiem Eiropas ģeopolitiskajā telpā ir bijuši kopīgi un arī pieminēti tiek svinēti kopīgi.

Otrā pasaules kara beigas Eiropā viennozīmīgi ir viens no Eiropas kopīgās vēstures pagrieziena punktiem, ko Latvijā arī atzīmē tāpat kā visā pārējā Eiropā 8.maijā. To, ka Taivānā, abās Korejās, Indonēzijā, Krievijā un vēl virknē citās valstīs šo notikumu svin citā datumā- tā ir viņu iekšējā lieta, jo arī karš faktiski beidzās katrā valstī citā laikā. Faktiski, Latvijā tas turpinājās vēl līdz pat 1956.gadam, bet tā kā oficiāli nav fiksēta bruņotās partizānu pretošanās beigas un diemžēl šī pretošanās valstiski tiek par maz uzsvērta, tad kara beigas mēs atzīmējam kopā ar visu pārējo demokrātisko Eiropu- 8.maijā. Lai šodien godināti visi Otrā pasaules kara upuri, gan nacistiskās Vācijas, gan komunistiskās PSRS nāves nometnēs nomērdētie un frontē ne no ienaidnieka lodes, bet no šāviena mugurā vai pakausī kritušie. Protams, arī visi varonīgie karavīri, visi, ko nāvē iedzina ģeneralitātes apmātība un cilvēka dzīvības nicināšana. Karš turpinājās arī pēc 8.maija- un upuri Klusā okeāna kara teātrī bija pat vēl dramatiskāki kā Eiropā. 8.maijs- Eiropas sēru diena, kad sēro par kritušajiem karā pret totalitārismu, diena, kad tiek atzīmēta uzvara pār nacismu, bet tā nav svinama diena, jo cena, kas bija jāsamaksā par šo uzvaru liedz dzert no Uzvaras kausa.

Savukārt 9.maijs Eiropā ir svētki. Tā ir Eiropas atdzimšanas diena, diena, kad Eiropa speŗa plašus soļus pretim kopīgai nākotnei, pretī kopīgai šodienai, kas 60 gadus atpakaļ vēl bija zinātniskās fantastikas laiks. Arī latvija beidzot ir pievienojusies civilizētajai Eiropai un šo dienu godam atzīmē. Eiropa, kas vienojās uz demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un līdztiesības pamatiem ir Eiropa, kas ļāva pienākt laikam, kad Latvija izrāvās no PSRS totalitārajiem žņaugiem. Tādēļ mums ir jāsvin Eiropas dzimšanas diena, jo nebūtu tās- vēl šodien mēs pūtu sociālisma lēģeros.

Es no sirds gribu rīt redzēt daudz, daudz zili zvaigžņotos karogus pilsētā.
Mēs esam Eiropieši!
Un Eiropas identitāte balstās uz pozitīvām vērtībām; brālība, taisnīgums, vienlīdzība. Nevis uz negatīvām pagātnes ainām uz kā balstās totalitārā smadzeņu skalošanas mašinērija- kara, nāves, bailēm un naida un ko Latvijā simbolizē melni oranžās uzvaras medaļas lentes, kas Latvijā atnesa garus 50 apspiešanas gadus, nevis uzvaru un atbrīvošanos.

Vēl jo vairāk.
Šī diena Latvijā ir Mātes diena. Svētki katrai ģimenei, svētki visām māmiņām, visām sievietēm. Sirsnīgi, klusi un intīmi svētki ikkatram. Sveiksim māmiņas Mātes dienā, sveiksim Latviju un Eiropu Eiropas dienā!

jaunieši, politika, problēmas, JRD

2010-05-04T06:32:00.000-07:00

Personīgi uzskatu, ka GALVENĀ Jauniešu problēma ir to izolēšana no politikas, atstumšana no lēmumu pieņemšanas mehānismiem, kā rezultātā ir vērojams katastrofāls politiski un pilsoniski neieinteresēto jauniešu skaits. Jaunieši sastāda lielāko iedzīvotāju kategoriju, kas boikotē vēlēšanas, jo politiķu un partiju biedru (protams, ne visu) attieksme pret jauniešiem ir asa un nemotivē tos iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Tādā garā turpinot pēc gadiem politiku Latvijā varēs noteikt visi tikai ne Latvijas pilsoņi, jo pilsoniskās vērtības būs zaudētas uz neatgriešanos. Uzskatu, ka JRD projekts var vismaz uzsākt šīs problēmas risināšanu. Ja tādēļ ir jārunā par sēdēšanu zālē, basketbola grozu pielikšanu, izglītības sistēmas brāķiem vai nepārejošu (post)padomiskas domāšanas sindromu, es to darīšu.

VUGD un Dabas aizsardzība Rīgā

2010-04-17T10:10:00.000-07:00

Liels "paldies" čaklajai ugunsdzēsēju brigādei, kas atsaucās uz izsaukumu 17.aprīlī 19:36 Rīgā, Birzes ielā, kur dega neliels niedru laukums pie dzelzceļa tilta.
Ļaunprāši bija aizdedzinjuši vienu stūri no niedru saliņas, kur pret vēju uguns izplatījās lēnām un dzēšot ar ūdeni bija iespējams izglābt pīļu un citu ūdensputnu iecienītu ligzdošanas vietu un citu mazo dzīvnieku patvērumu. Ugunsdzēsēji, pamēģinājuši dzēst ar vēdekli (vai kā nu tur sauc to slotveidīgo rīku), saprata, ka kājas mērcēt īsti gribēšanas nav. Tomēr tā vietā, lai izritinātu šļūteni un nedaudzos kvadrātmetros degošo niedru platību nodzēstu, uzšļācot virsū ūdens strūklu, čaklie vīri izvēlējās uguns izplatību apturēt ar pretuguns palīdzību un ar skaistu flammi nosvilināja VISU niedrāju.
Gandrīz vai žēl palika, ka izsaucu ugunsdzēsējus, jo pieļauju iespēju, ka uguns pret vēju slapjā vietā varētu neizplatīties nemaz tik tālu, cik tā tagad tika nodedzināta, un tagad šajā niedrājā tiešām atlikušas tikai ceptas vardes...

NATO Jaunās Stratēģiskās koncepcijas humanitārā dimensija: maigās varas loma NATO nākotnē. Skats no Latvijas

2010-03-25T01:59:00.000-07:00

NATO Stratēģiskās koncepcijas nav mainītas bieži – vēsturē tikai 1952., 1967., 1991. un 1999. gados, reaģējot uz pārmaiņām pasaules izaicinājumos. Laiks rit arvien straujāk, mainās pasaule, mainās arī draudu veidi un to izcelsmes avoti. Iepriekšējā Stratēģiskā koncepcija tika radīta pirms 2001. gada 11. septembra ASV, pirms Irākas kara, pirms enerģētiskā atkarības kļuva par politisku problēmu , pirms ļoti straujajām 21. gadsimta sākuma politiskajām pārmaiņām, sabrukušajai bipolaritātei nomainoties ar globalitāti, tai skaitā draudu globalizāciju un neprognozējamību. NATO skatījumā arī klimata pārmaiņas un ekonomiskā krīze šobrīd ir kļuvušas par draudu. NATO Jaunās Stratēģiskās Koncepcijas izstrādē lielāka uzmanība jāpievērš nemilitāro draudu pieaugošajai nozīmei, it īpaši maigās varas izpausmēm, kas ieņem arvien lielāku lomu starptautiskajā politikā.
Šī ir arī pirmā jaunās – 2004. gadā paplašinātās NATO stratēģija, kurā ir jāatrod vieta jaunajām Alianses dalībvalstīm un to apdraudējumiem. NATO ir jāpārdefinē sava loma jaunā pasaulē. Pasaulē, kas desmit gadus atpakaļ nebija paredzama. Pasaulē, kas pierādījusi, ka Vašingtonas līgums nav tikai tā 5. pants, ka šajā līgumā iekļautie pārējie panti ir tikpat nozīmīgi. Šobrīd tiek aktualizēts arī 4. panta pielietojums, kas ārpus tiešas konfliktsituācijas varbūt ir pat svarīgāks par 5. pantu, jo arvien straujāk starptautiskajā politikā sevi piesaka tā saucamās maigās varas izmantošana. Tā vērojama gan citu valstu aktivitātēs sadarbībā ar Alianses loceklēm, gan Alianses valstu ārpolitikā, pat attiecībās vienai ar otru. Tāpat nevar neskatīties uz NATO, neievērojot tās „partneru” attieksmi pret organizāciju, piemēram, Krievijas uzskatus, ka NATO apdraud tās nacionālo drošību, turklāt skaidri pozicionē „sadarbību” kultūras jomā kā maigās varas instrumenta mērķtiecīgu izmantošanu savu interešu aizsardzībā.
Lai gan Latvijā ar NATO pārsvarā asociē militārās drošības organizāciju un tās stiprināšanā redz militāru draudu novēršanu , maigās varas lietojuma apzināšana un pretestība tai daudz būtiskāk ietekmētu Latvijas sabiedrību šī brīža apstākļos , kad tieši militāri draudi netiek sagaidīti. Iepriekšējā Stratēģiskā koncepcija tika radīta pirms 2007. gada aprīļa grautiņiem Tallinā, pirms politiskā apjukuma, ko Nord Stream projekts radīja Baltijas jūras reģionā, pirms Mistral darījuma, kas sagrauj daudzu ilūzijas par NATO vienotību un solidaritāti bloka iekšienē pirms kibertelpas kļūšanu par apdraudējuma sfēru. Drošības līdzekļi jāpiemēro atbilstoši draudiem, tāpēc nemilitārie draudi, kuri saskatāmi aiz ārvalstu pielietotās maigās varas, jo vairāk palielina nepieciešamību pēc jaunas koncepcijas, kas ņem vērā šos draudus.
Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir gan priekšrocība pasaulē, kur pastāvīgi rit preču apmaiņa, gan drauds brīdī, kad tranzīts tiek izmantots ļaunprātīgi vai kļūst par strīdu objektu. Situācijā, kad valsts ir ekonomiski ārkārtīgi atkarīga no tirdzniecības, tās uzturēšanai un atbalstam ir nepieciešams ievērojams valsts iekšējas stabilitātes līmenis gan politiski, gan ekonomiski, gan arī sociāli. Latvijas piemērs ir īpašs tādēļ, ka atrodas divu atšķirīgu pasauļu krustcelēs, kas joprojām uzlūko viena otru ar aizdomām.
Kaut arī politiski Latvija ir nospraudusi kursu pa Rietumu (Eiroatlantisko) vērtību vējam, valsts ekonomiskā atkarība no tās sadarbības partneriem padara to uzņēmīgāku pret maigās varas izpausmēm. Piemēram, šobrīd Latvijā notiekošās, sarežģītās pārmaiņas un pielāgošanās Eiropas Savienības prasībām attiecībā uz valsts ekonomisko stāvokli, rada Latvijas iedzīvotājos noraidošu attieksmi gan pret ES kā šķietamo agresoru, gan Latvijas valsti kā tādu par nespēju rīkoties un risināt problēmas neatkarīgi savu iedzīvotāju interesēs. Lielākoties tas sakņojas iedzīvotāju nepietiekamajā līdzdalībā politiskajos procesos un niecīgajā informētības pakāpē. Latvijā tikai 23% valsts dalību Eiropas Savienībā vērtē pozitīvi, kas ir zemākais rādītājs visā ES. Eiro- skeptiķu skaits jau pārsniedz eiro- optimistu skaitu. Šī parādība nav skaidrojama tikai ar politikas novērtējumu vien, tam pamatā ir arī katastrofāls Eiroatlantiskās identitātes trūkums un Rietumu filozofisko vērtību neizprašana. Brīžos, kad tiek apdraudēta vai samazinās cilvēku labklājība, kā tas notiek pasaules un vietēja mēroga ekonomiskās krīzes iespaidā, alternatīvas kļūst pievilcīgākas kaut vai ar to, ka tās ir atšķirīgas. Tā ir kā sava veida politiskā pavedināšana. Salīdzinot ar atbalstu ES iemiesotajām Eiroatlantiskajām vērtībām, gandrīz vai paradoksāli šķiet, ka Latvijas dalību NATO labvēlīgi vērtē aptuveni 46% Latvijas iedzīvotāju, kas arī ir ievērojami mazāk nekā iepriekšējā gadā. Taču nekā paradoksāla šeit nav, jo arī šie skaitļi izriet no tā, ka sabiedrībā NATO tiek uztverts nevis kā kopēju vērtību iemiesojumu, bet kā militārās drošības lietussargu, kura veidošanā ne vienmēr pati sabiedrība ir gatava līdzdarboties, par ko liecina bieži vien uzvirmojošās diskusijas par Latvijas dalības nepieciešamību starptautiskajās militārajās misijās.
Viena no aktuālākajām maigās varas izpausmēm Latvijā šobrīd ir ārvalstu lobija iesaistīšanās sabiedriskajā diskusijā par nacionālo identitāti, kuras ietvaros tiek formulēta arī piederība Eiroatlantiskajām vērtībām . Tas ietekmē ne tikai sabiedrībā pastāvošo identitātes problemātiku , bet arī valsts politisko un ekonomisko virzību kopumā. Maigā vara, kas šādi izpaužas, nav izolēts drauds tikai valstij, uz ko tā ir vērsta. Politiskās, bet līdz ar to arī ekonomiskās un sociālās nestabilitātes vairošana apdraud Aliansi kopumā – gan Latviju, gan tās sadarbības partneres. Savukārt maigās varas izpausmju neapzināšanās un nepretošanās tām kropļo sabiedrību tās pamatos, radot nepamatotu priekšstatu par sabiedrības vēlmēm, struktūru un kopīgajām vērtībām.
Tas, ka mēs nejūtamies Eiroatlantiskās identitātes piederīgi, ļauj mums vieglāk nonākt ārpus-Eiropas ekonomiskajā (arī politiskajā un pat intelektuālajā) ietekmes sfērā. NATO tas nevar neinteresēt, jo tā maigās varas darbības rezultātā tiek vājināta kā stratēģiski ekonomiski, tā arī politiski, turklāt politikas humanitārajā dimensijā spēcīgs trieciens tiek dots NATO pamatiem- kopīgajām vērtībām, integritātei un identitātei. Maigās varas spiediens, kas vērsts pret Eiroatlantiskās identitātes veidošanos un stiprināšanu, vienlaicīgi ir arī ekonomiskās ietekmes sfēras un NATO potenciāla (ekonomiskā un militārā) vājināšana. Visvairāk šāds maigās varas spiediens izpaužas jaunajās dalībvalstīs, kas nav paspējušas izveidot spēcīgu Eiroatlantisko identitāti sabiedrībā - bijušajās Varšavas pakta dalībvalstīs vai PSRS republikās.
Latvijā notiekošā sabiedriskā diskusija par nacionālajām vērtībām, kas ietver sevī arī piederību Eiroatlantiskajai identitātei un demokrātiskajām vērtībām, ja šajā diskusijā piedalās arī Latvijas sabiedrību nereprezentējošas grupas, kļūst par ārpus Eiroatlantiskās telpas subjektu maigās varas izpausmes arēnu. Alianses dalībvalstīm būtu jāiesaistās šādās diskusijās gan NATO globālā mērogā, gan katras valsts iekšienē, lai veicinātu globālas Eiro- atlantiskās identitātes veidošanos, kā arī šī identitātes pārstāvošo vērtību iedzīvināšanu katras Alianses dalībvalsts iedzīvotāju nacionālajā apziņā. Diskusijām par vēsturi, nacionālo apziņu, simboliem, valodu ir jānonāk NATO redzeslokā, jo tieši tās veido gan pamatu pašas Alianses eksistēšanai, gan arī augsni citu spēku maigās varas darbībai, kas to apdraud. NATO ir tik spēcīga, cik spēcīga ir vājākā no tās dalībvalstīm. Neuzticība vērtībām, struktūrām un politikai kopumā ir galvenais drauds NATO eksistencei ilgtermiņā, kas ar maigās varas instrumentiem tiek iesēts Alianses iekšienē.
Maigās varas vieta Stratēģiskajā koncepcijā ir vitāla valstīm, kas tieši nesaskaras ar stingro varu, arī Latvijai. NATO potenciāla stiprināšanai ir vitāli svarīgi iesaistīties atsevišķo Alianses dalībvalstu politikas humanitārās dimensijas norisēs, novēršot Maigās varas spiedienu pret Aliansi kopumā, kas vājina katru tās dalībvalsti atsevišķi. Latvijas stratēģiskajās interesēs būtu apzināt pret valsti un Aliansi kopumā izdarīto maigās varas spiedienu un pretoties tam, konsolidējot sabiedrību uz Eiroatlantisko vērtību pamata, izvēršot humanitārās dimensijas sadarbību ar Alianses partnervalstīm un radot pretspiedienu ārējas maigās varas izpausmēm. Tāpat Latvijai ir vitāli svarīgi, lai Jaunajā Stratēģiskajā koncepcijā tiktu stiprinātas Alianses mazo valstu loma, jo drošības problēmas ar ko saskaras Latvija tikpat apdraud arī citas vājākās valstis, sevišķi Austrumeiropā, kur politisks spiediens no ārpus Alianses valstīm ir sevišķi spēcīgs. Jaunā pasaule ir pierādījusi, ka tieši militāri draudi nav tie, kas apdraud pastāvošo kārtību. Terorisms no vienas puses un nemilitārie draudi no otras ir tie, kas rada apdraudējumu NATO dalībvalstīm. Šoreiz nerunājot par globālajām norisēm, kas apdraud planētas eksistenci kopumā. Tas, cik NATO būs gatava sastapties un pretoties šiem draudiem, izrietēs no dokumenta, kura sagatavošanai ir veltīts arī šis raksts. Latvijai nākas saskarties ar maigās varas izpausmēm ik dienas.

Šī raksta tapšanā milzīgs paldies Natālijai Knaidelei

Stations of Grief: impressions

2010-02-01T05:03:00.000-08:00

For now we mostly are speaking about our views on topics of soviets repression. But I wanted to pay an attention on that how we got into this topic and how deep we got into it. It seems unusual, but that it is that we are 20 young persons with different views, got interested in the topics of genocide. But not only about that. Everybody realizes that speaking and even thinking on these topics is more than hard. Through 10 days we got a plenty of new knowledge, new emotions and experiences of ourselves and others. We saw many of pain, death and suffering. In a same time we saw many good things as well. During 10 days we came to many philosophical revaluates. Revaluates about death and about living. About pains and even about time and humanity itself. After a week our conversations took some Orwellic shapes, after some more days we went even deeper in ourselves.
And we did a lot. A lot of ideas, a lot of opinions and revaluates including on ourselves.
It seems we should have hard work done on a hard topic, and it is so. But working on this topic we have had one of the greatest times in our lives. And I am very looking forward to share our impressions to others in a way we have probably discovered here.

Telšu komūna, jeb politiskā prostitūcija latviešu gaumē

2010-01-02T09:51:00.001-08:00

Jebkuram, kas kaut cik necik orientējas vēsturē, vārds „komūna” ne ar ko labu neasociējas. Un pareizi vien ir. Ne velti vienīgie, kas patiesi izbaudījuši dzīvi „komūnā” 1919.gadā vēlāk ne reizi neatskatījās uz šo savas dzīves posmu. Pastarpinātas liecības sniedz ziņas, ka balstoties uz tā laika tiesiskajām un morālajām normām viņiem bija pamats klusēt par to. Nedaudz jaunāku laiku „komūna” tikko tika atklāta arī Ilustrētās Pasaules Vēstures rakstā par reliģiskas sektas veidotas komūnas bēdīgo galu 1978.g. Bet pievērsīsimies tam, kas notiek Rīgas centrā.

Visnotaļ apšaubu, ka šie „protestētāji” nesaņem politisku atbalstu, un ka tas, kas notiek pie MK nav vienkāršs politiskais pasūtījums, turklāt apmaksāts. Pameklējot samērā svaigas pēdas sniegā, viegli var nokļūt līdz Rīgas domes gaiteņiem, kur pilsētas mēra un viņa vietnieka partijas, še ku re ku atrodas samērā bezcerīgā opozīcijā Saeimā. Šlesers jau vairāk kārt minējis vēlmi pamest savus rīdziniekiem dotos solījumus un pārsēsties citā krēslā, kur varētu savas ambīcijas (biznesu?) realizēt citā mērogā. Viens vienīgs jautājums- cik ātri no pilsētas tiktu aizvāktas teltis, ja tās būtu uzslietas piemēram, protestējot pret nekaisītajām ielām Rīgā? Un kāds sods būtu uzlikts par nesankcionēta piketa rīkošanu, ja tas nevērstos pret Šlesera un Ušakova politiskajiem pretiniekiem? Diemžēl par šādām aktivitātēm lemj pašvaldības policija, kas acīmredzot Rīgā ir pietiekami kontrolēta (korumpēta?) no politisko partiju puses.

Tāpat, gribas uzsvērt, ka apzināta savas veselības sabojāšana ir uzskatāms par nepieņemamu. Piemēram, pildot dienesta pienākumus, par to var izpelnīties arī kara tribunālu. Bet Rīgā, atvainojiet, [censored], bomži un citas pērkamas dvēseles par to tiek padarīti par varoņiem. Neizdevās piespiest politiķus piešķirt dzīvokli kādam utainam studentam, tagad vēršas pie tautas...

Derdzas! Tautai nospļauties uz tādiem. Pirmās partijas jaunieši sastiepuši savas nebūt ne par lētu naudiņu (varbūt partijas?) pirktās teltis un tagad tēlo apvainoto tautu. Tā nav tauta- tā ir politiskā prostitūcija, jā ko rīdzinieki ir izvēlējušies par savu karogu. Samērā regulāri ziņo- „telšu pilsētiņā” pa nakti palikuši te trīs, te pieci cilvēki...bet teltis vien tur ir kādas 10! Policija! Kas tās par nekārtībām, ka bezsaimnieka manta mētājās Rīgas centrā? Ja nu kādā tādā pamestā teltī pēkšņi uzrodas un eksplodē kāda Otrā pasaules kara laika kājnieku mīna? „Komunāri” sildās par nodokļu maksātāju naudu slimnīcā un aizņem vietu, kas varētu būt vajadzīga tiešām slimajiem un traumētajiem, nevis dzīves dezertieriem vai arī pārlaiž naktis partijas birojā vai savos siltajos n-istabu dzīvokļos un Vecpilsētas naktsklubos, kamēr mēdiji tēlo tukšo spoku-telšu pilsētiņu par „tautas” protestu pret valdību.

„Tauta” atbalsta valdību!

Bet to nevar pieļaut Oranžās un mācītāju partijas politika, kas taisni stūrē uz Latvijas galīgu izpārdošanu Maskavai. Latviju noveda līdz tādam bezdibenim daudzgadīgā oranžo un efektīvā mācītāju-ceļinieku destruktīvā rīcība. Ne velti tāda krīze kā pie mums nav nekur citur pasaulē. Un slēptā PR kampaņa, kas jau tagad bruģē ceļu uz Saeimas vēlēšanām grib iestūrēt tur tos pašus mūdžus, kam pateicoties mēs esam tur, kur esam, vai arī viņu uzcītīgos skolniekus.

Valdi, turies! MK tiešo apkārtni no asociāliem elementiem vajag atbrīvot ar Militārās policijas (kā pienākumos ir Saeimas, Valdības un Valsts Prezidenta drošības uzturēšana) palīdzību, jo tāds bomžu miteklis apdraud MK. Neviens nevar izkontrolēt, vai tur pēkšņi neparādās teiksim kilogrami desmit C-4, TNT vai to alternatīvas... un tad kurš vainīgs būs- vai RPP? Atkal- mācītāju- oranžo nīstā valdība.

Tauta ir nogurusi no netīrām politiskām spēlēm un negatīvisma kampaņas. Valdi, atbrīvo tautu no šiem kumēdiņiem un ļauj labām ziņām sildīt Latvijas ekonomiku un latviešu sirdis!

Lopu kaušanas anatomija

2009-09-18T03:24:00.000-07:00

Lopu kaušanas anatomija

Tradicionāli dzīvnieks ar trulu priekšmetu tiek apdullināts (nevests bezsamaņā), līdz ar to nejūt ķirurģisku iejaukšanos tā asinsrites sistēmā. tāpat viņš nejūt asins zaudējuma izraisīto organisma disfunkciju, kā arī neapzinās, ka ar viņu notiek kaut kas nelāgs. Tie kas bijuši bezsamaņā saprot, par ko ir runa. tāpat tradicionāli dzīvniekam tiek pārgriezta rīkle, līdz ar to nāve iestājas strauji, jo asinis izplūst pa galvenajām artērijām. Tāpat tradicionālajā kaušanas metodē dzīvnieka nervu paralīze veicina viņa dzīvībai svarīgo orgānu disfunkciju, kas veicina nāves iestāšanos, papildus asins zaudēšanai.

Košera metodē dzīvniekam to neapdullinot tiek veikts viens dūriens. Tātad- dzīvnieks atrodas pie pilnas apziņas. Viņa nervu sistēma nav paralizēta un viņa centrālā nervu sistēma formulē sāpju izjūtu, kad viņa audi tiek bojāti. Sāpju izjūta formulējas galvas smadzenēs, kur saplūst perifērās nervu sistēmas vadīti impulsi.

Vistām, kas skraida pa pagalmu bez galvas vairs nav šādu galvas smadzeņu, līdz ar to sāpju izjūta viņām neformulējas. Tāpat viņām esot bezapziņas stāvoklī (apziņa atkal ir galvas smadzeņu funkcija) tās nesaprot, kas ar tām ir noticis. Turklāt putniem perifērā nervu sistēma ir vairāk nodalīta no centrālās, nekā dzīvniekiem, līdz ar to tie arī var ilgāk pavadīt šādā bezgalvas stāvoklī.

Savukārt, runājot par cūkām, kas ar dunci mugurā ieskrien mežā- tur galvenais faktors ir tas, ka kāvējs ir īblis*, kas nevar trāpīt sirdī. Tā kā cūkas ir daudz grūtāk apdullināt, arī to reizēm ībļi neizdara kā nākas, līdz ar to kaušanas laikā lopiņš atjēdzas no bezsamaņas un loģiski reaģē uz ībļa centieniem to nomušīt. ir bijuši arī gadījumi- patoloģijas, kad cūkai ir divas sirdis, līdz ar to, kaujot tiek bojāta viena, bet otra kādu laiku turpina darboties. tad ja lopiņš atjēdzas- kaušana pārvēršas par košer cienīgu murgu, jo cūka mirst pie pilnas sajēgas lēnām noasiņojot. Protams, kāvējs, kas laicīgi to pamana lopiņu no jauna apdullina un pabeidz savu darbu.

Runājot par Eiropeiskajām vērtībām- pat bendes centās darboties humāni un nepalielināt upura fiziskās ciešanas. Skotijas karalienes Mērijas nāve iestājās tikai pēc otrā bendes cirvja cirtiena kas bija šoks visiem klātesošajiem. Galu galā tāpēc arī izgudroja giljotīnu- lai upura dzīve tiktu pārtraukta ātri un nesāpīgi.

Katrs varam iedomāties esam šo dzīvnieku vietā, jo cilvēka anatomija nemaz ne tik ļoti atšķiras no pārējo dzīvnieku anatomijas. Tikpat labi varētu būt jautājums par eitanāziju- vai humānāk to darīt cilvēkam esot bezsamaņa un aizgriezt fizioloģiskā šķīduma padevi, vai arī izmest viņu pa slimnīcas logu un tad ietriekt lielu dunci sirdī, kamēr pieturētu viņu aiz matiem un skaitītu tēvreizi.- rezultāts jau no tā nemainītos....

Secinājumi: pat bendes bija humānāki par mūsu amorālo un pērkamo deputātu vairākumu.

* nepraša, muļķis, kurš sevi nepamatoti uzskata par sava amata lietpratēju

2009-08-10T07:56:00.001-07:00

Dāvināsim Sidrabenei Baltos ceriņus!

2009-05-29T01:28:00.000-07:00

Daugavas Vanagu Darba svētku (1. maija) talkā Rīgā, Sidrabenē tika nosprausts nākamais jauniešu aktīvās rīcības mērķis. Jaunieši nolēma atsaukties partijas „Pilsoniskā Savienība” rīkotajai akcijai „Uzdāvini savai pilsētai ziedu!”. Šī politiskā partija ir zīmīga ne tikai ar savu nacionālo politiku, bet arī ar to, ka pēdējā laikā guvusi samērā plašu DV biedru atbalstu, turklāt tā arī izvirzījusi DVL priekšnieku J.A.Krūmiņu Rīgas domes vēlēšanām, bet DV CV pārstāvi A.Mežmali – Eiropas parlamenta vēlēšanām. Lai gan pati akcija bija saistīta ar Starptautisko ģimenes dienu 15.maijā, DV jaunieši uzsvēra, ka šis datums ir saistāms arī ar Latvijas vēsturē būtiskiem notikumiem tālajā 1934. gadā, kas sevišķi būtisks DV gara un vērtību veidošanās sakarā. Sākotnēji bija iecerēta pat tikšanās ar K.Ulmaņa krustdēlu, tomēr, kā tas jau ir gadiem ilgi pierādījies – DV jaunieši Latvijā nevienam tā īsti vajadzīgi nav, tā arī šī tikšanās izpalika.
Bet svarīgākais šajā dienā bija tas, ka DVL Daugavgrīvas un Ogres nodaļu jaunieši tiešām uzdāvināja „Sidrabenei” trīs lielus balto ceriņu krūmus, kuru augšanai arī turpmāk šīs nodaļas pastiprināti sekos līdzi. Ceriņi tika atgādāti no Daugavgrīvas nodaļas dibinātāja un priekšsēža E.Engīzera dzimtas mājām. Cerams, ka šie ceriņi, kuru pavēnī jau ir uzaudzis viens aktīvs Vanags arī turpmāk rosinās latviešu jauno paaudzi pievērsties Daugavas Vanagu ideāliem. Emocionālās atbildības dēļ arī tika izvēlēti šie ceriņi, kas ir tā saucami „baltie, parastie”, kas nozīmē – smaržīgie. Liekam lielas cerības, ka ceriņu smarža rosinās arī ķildīgos vanagus atcerēties par skaisto pasaulē, Latvijā un mūsu organizācijā. Tāpat šajos ceriņos ir arī iespējamas meklēt „laimes” – ziedus ar vairāk nekā četrām ziedlapiņām. Ceram, ka tie nesīs laimi mūsu organizācijai un tās namam Slokas ielā. Ceriņu un latviešu ideālu ilggadējā 81 gadu jaunā kopēja Lūcija Engīzere piedevām ceriņiem uzdāvināja arī trīs svečveida kastaņu stādiņus, kas arī tika iestādīti DV nama pievārtē, liekot pamatus nākotnes alejiņai gar kājāmgājēju celiņu uz DV nama parādes durvīm vedošajām, tikko sabetonētajām trepītēm. Ceriņu dāvināšana „Sidrabenei” notika kā 1. maija talkas papildinājums šī pavasara darba cēlienā, un aktīvo nodaļu jaunieši ir nolēmuši turpināt strādāt kopīgo Daugavas Vanagu māju un ideju labā.

Edgars Engīzers, DVL Daugavgrīvas nodaļa

Par Lielo DV talku 1.maijā Sidrabenē

2009-05-29T01:27:00.000-07:00

2009. gada 1.maijā norisinājās Pirmā Lielā Daugavas Vanagu Pavasara Talka. Šīs talkas mērķis bija sakārtot DV īpašuma Rīgā, Slokas ielā 122 tuvāko apkārtni, kā arī sakārtot Galvenā nama fasādes pusi. Viena no Talkas rīkotāju iecerēm bija arī parādīt, ka arī ar nelieliem līdzekļiem, bet lielu entuziasmu ir iespējams sakārtot šo īpašumu tam pienācīgā stāvoklī.
Sākotnēji talka tika iecerēta kā DVL Daugavgrīvas un Ogres nodaļu jauniešu dāvana DVL Galvenā nama iemītniekiem Darba svētkos, jo pašas nodaļas minētās telpas savām vajadzībām neizmanto. Paldies DV CV par piešķirtajiem līdzekļiem talkas vajadzībām, par ko tika iegādāti materiāli talkas norisei.
Lai gan talkas sākums tika nosprausts uz pulksten 11.00, pirmie talcinieki sāka pulcēties jau stundu iepriekš. Kā nākas visi ieturējāmies, lai darba cēlienu varētu sākt ar spēkpilni. Tīri studentiskā gaisotnē talcinieki organizēja arī kopīgu maltīti, vispārējās krīzes apstākļos aprobežojoties ar desmaizēm, tomēr darbu kvalitāti tas pārāk krasi neiespaidoja. Liels paldies jāsaka arī Benitai Ansons, kura talciniekiem sarūpēja arī pīrādziņus ar kafiju un ar savu pozitīvo enerģiju iedrošināja jauniešus uz vēl lielākiem darbiem. Liels bija arī Regīnas Karpovičas ieguldījums, jo viņa vienīgā no vecākā gadagājuma DVL biedriem iesaistījās Talkas norisē tieši, palīdzot gan ar padomu, gan darbarīkiem. Protams, DV CV morālais un finansiālais atbalsts bija visbūtiskākais šīs talkas rīkošanā, tāpat uzteicams būtu arī DVL Valdes atbalsts šādai DV nodalu aktivitātei. Liels paldies talkotājiem no DVL Daugavgrīvas, Ogres, Imantas, Lubānas un DVV Bēraines nodaļām! Komiski šķita arī tas, ka liela daļa nedēļu pirms Talkas veiktajā plānošanas apgaitā konstatēto nepilnību īsi pirms talkas tika sakārtotas. Tā arī daudzus gadus salauztā stāvoklī esošās margas pie betonējamās uzejas tika saremontētas, šķiet, tikai pāris dienu pirms Talkas. Tā vien rādās, ka pietiek izsludināt, ka jaunieši nāks un kaut ko darīs, un liela daļa no darāmajiem darbiem tiks apdarīti.
Tā ap plkst. 11iem arī aizsākās lielie Talkas darbi. Kamēr vēl tika gādāti pēdējie nepieciešamie būvmateriāli un puķu dēsti, tika sagatavoti veidņi betonēšanas darbiem un sākts darbs pie dārza veidošanas. It kā tīrajā mauriņā tika sagrābtas veselas trīs kaudzes ar pērnajām lapām. Pēc kādas stundas tika atvests gan cements, gan puķu un krūmu stādi un lielais darbs uzņēma daudz plašākus apgriezienus. Nama fasādes pusē tika sastādīti daudzi košumkrūmi, kuri tika atzīti par piemērotāko rotu namam, kas arī ar laiku prasīs mazāku kopšanu, nekā puķu dobes. Kā viens no galvenajiem Talkas darbiem tika izvirzīts sānu uzejas slīpuma mazināšana, kas arī tika izdarīts, izveidojot trīs papildus pakāpienus. Šie pakāpieni būtiski atvieglinās vecākā gadagājuma vanagu iekļūšanu Slokas ielas namā, kas visus šos gadus bija viņiem pagrūtinoša, un kas pēc būtības arī bija viens no galvenajiem iemesliem šīs Talkas rīkošanai. Turklāt viens no pakāpieniem tika ierīkots lielā izdrupuša betona bedrē, kas lika klupt arī jauniešiem, ejot pa šo uzeju, tā „nošaujot divus zaķus ar vienu šāvienu- tika aizbetonēta bedre un izlīdzināts uzejas slīpums. Uz pirmā pakāpiena tika uzzīmēts arī izcils DV Vanags, kas pagaidām arī ir vienīgais pamanāmais apliecinājums šī nama piederībai Daugavas Vanagiem...un tas pēc tik daudziem „apsaimniekošanas” gadiem. Uz šīs pašas uzejas vēl gan būtu ierīkojami vēl vismaz trīs tādi pat pakāpieni, kā arī būtu jāatjauno betonējums uz esošajām trepēm pie Galvenā nama parādes durvīm. Tāpat vēl ir jāatjauno mūris pie parādes durvīm. Tomēr šiem darbiem šis talkas ietvaros nepietika ne laika, ne darbaroku, ne arī līdzekļu. Betonēšanas darbi tika pabeigti tikai ap plkst. 21iem, līdz ar to šīs dienas maksimums tika sasniegts un turpināmie darbi tikai pierāda nepieciešamību pēc šāda veida jauniešu aktivitāšu turpināšanas.
Paralēli betonēšanas darbiem norisinājās arī darbs pie DV nama verandas stiklojuma atjaunošanas. Kā Talkas laikā noskaidrojās, šie stikli ir izdauzīti jau vismaz 8! Gadus. Vienīgais, kas ticis darīts līdz šim bija logu aizsišana ar plēvi, kas ir ļoti īslaicīgs risinājums. Ne visi logi bija tādā stāvoklī, lai tos varētu sastiklot, kā arī viena diena tomēr ir par īsu, lai šo lielo darbu paveiktu pilnībā. Tā tika sastikloti 6 logi, kas tomēr ir būtisks solis verandas vizuālai sakārtošanai. Iespējams, plānojot rudens talku šiem darbiem varēs paredzēt vairāk resursu un jau gatavojoties talkai izgatavot arī jaunus logu rāmjus un stiprinājuma elementus, kur tas nepieciešams.
Ja puiši visu dienu nodarbojās ar šiem fiziski smagajiem darbiem- betonēšanu un stiklošanu, tad meitenes tāpat visu dienu veltīja ne mazāk grūtajam stādīšanas procesam. Kopumā fasādes puses zālienā tika iestādīti: Forsītija, violetas pildītais ceriņš, ložņājošais jasmīns, daudzgadīga lielziedu hortenzija, vesels lērums atraitnīšu, petūnijas, diascijas, kā arī vesels lērums pavasara sīpol- puķu, kas nākamajā pavasarī rotās visu DV nama fasādes nogāzi. Ziedi izvēlēti ar aprēķinu, lai to kopšana neprasītu pārāk lielus resursus, turklāt visi augi ir piemēroti Latvijas klimatam un ir daudzgadīgi. Ar laiku paredzam, šajā nogāzē no ziediem izveidot DV Vanaga kontūras, kas cauru gadu iezīmētu nogāzi DV krāsās, tomēr šim darbam ir jāaizstrādā pamatīgāks apzaļumošanas projekts, kam nepieciešamas arī attiecīgās zināšanas un līdzekļi. Arī šajā jomā vēl ir ko darīt, un šī talka bija viens patiešām liels solis kopīgās ieceres realizācijā.
Pašā dienas izskaņā abpus nama parādes durvīm tika uzstādīti divi dekoratīvi senlaicīgi lukturi, kas pieskaņojas nama kopīgajam tēlam un daudz organiskāk iekļaujas kopējā ēkas tēlā. Ar šiem lukturiem tika nomainīta līdz šim virs durvju portāla esoša padomju laiku apaļā dežūr- lampiņa, kas vairāk bija piemērota garāžas izgaismošanai nevis DV namam. Ar šo arī darāmie darbi tika pabeigti un arī darba diena noslēgta, jo laikrādis jau vēstīja- 23.30.
Kopumā vērtējot DV 1.maija Lielo pavasara talku, jāsaka, ka gan plānošanā, gan realizācijā tā ir vairāk nekā pozitīvi vērtējama. No sākotnēji plānotajiem 10-15 talciniekiem ieradās 10. Lielāks talcinieku skaits ievērojami sarežģītu darāmo darbu koordināciju, un arī pēc būtības nav nepieciešams. Skaidrs, ja būtu ieradušies 50 cilvēki, izdarīts būtu varbūt pat mazāk. Darāmie darbi parādīja, ka nav iespējams sakārtot šo namu vienā dienā. Tomēr arī šāda viena diena var ievērojami uzlabot ēkas ārējo izskatu. Tāpat arī šāda viena diena parāda cik ļoti DV jaunākajiem vanagiem rūp DV kopīgās lietas un cik daudz ir iespējams izdarīt, ja to patiešām vēlamies. Pirmajā reizē ir izdarīts daudz, bet tikpat daudz un vēl vairāk ir jādara arī turpmāk. Ir vajadzīgs kopīgs plāns par „Sidrabenes” sakopšanu un pilnveidošanu. Ir jādarbojas kopā! Ja katrs atnāk un noliek to kas mājās nav vajadzīgs, tad DVL prezentējošais īpašums izskatās pēc krāmu bodes. Pa mazumiņam vien un saskaņoti. Nenoliedzami bija sajūta, ka pašam pieliekot roku un redzot ka no tā sanāk kas skaists, to izpostīt negribas. Bet arī gaidīt, kad to izdarīs kāds cits nav prāta darbs. Pārsteidz nama pārvaldnieces ieguldījums, kurš astoņu gadu laikā nav bijis redzams, ja vienā dienā var izdarīt tik daudz un tikpat un vēl vairāk redzēt izdarāmo lietu.

Talku rīkoja un šo rakstu rakstīja: Edgars Engīzers (DVL Daugavgrīvas nodaļas priekšsēdis) un Agnese Ziemele (DVL Ogres nodaļas jauniešu kopas vadītāja)

Vēstures izpratni vairos ar tūrisma maršrutu

2009-05-15T03:11:00.000-07:00

Rīgas Pieminekļu aģentūra izstrādājusi un piedāvā tūrisma firmām izmantot jaunu maršrutu ''Militārvēsturiskie pieminekļi Rīgā'', kas veltīts Latvijas neatkarības cīņām un 1918./1919. gada notikumiem.

Ārzemēs militārvēsturiska rakstura objektu apmeklējumi ir ļoti populāri, tādēļ arī Rīga varētu ko piedāvāt, sacīja Pieminekļu aģentūras vēsturnieks Edgars Engīzers. Piedāvātais maršruts gan izveidots, vairāk domājot par pašmāju skolu jauniešu iepazīstināšanu ar valsts vēsturi, taču viens otrs objekts būtu interesants arī ārzemniekiem. Kopumā maršrutā ir ap 20 objektu, kas sadalīti trīs posmos. Apmeklēt var arī tikai vienu no posmiem. Pirmais sāktos pie Nacionālā teātra, kur 1918. gadā pasludināta Latvijas valsts, turpinātos ar stāstu pie Zemgales tilta balstiem Daugavmalā, tad sekotu Daugavgrīvas cietokšņa un 1919. gadā kritušo angļu un franču kara jūrnieku pieminekļa apmeklējums; Bumbu kalniņš, kur 1919. gadā atradās Latgales divīzijas komandiera Krišjāņa Berķa štābs; piemineklis 6. Rīgas kājnieku pulka karavīriem Sudrabkalniņā; piemineklis Autotanku pulka karavīriem Slokas ielā. Posms noslēgtos pie pieminekļa 1919. gada rudens kaujās kritušajiem Dzelzceļa tilta galā Torņakalnā. Otrā daļa būtu veltīta objektiem pilsētas centrā, bet trešā – Meža kapos un Teikā. Drīzumā maršrutu kopā ar aprakstu paredzēts ievietot interneta mājaslapā ''rigaspieminekli.lv'' vai ''rigatourism.lv''. Engīzers norādīja, ka Pieminekļu aģentūra patlaban gatavo arī tematiskos maršrutus pa vietām, kas saistās ar kultūras darbiniekiem, represijām, Krievijas impērijas un Otrā pasaules kara militārajiem pieminekļiem. Vienīgā nelaime, ka aģentūras turpmākais liktenis joprojām ir neskaidrs, jo Rīgas dome līdzekļu taupīšanas vārdā grasās par Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa uzturēšanu atbildīgo institūciju apvienot ar aģentūru ''Mežaparks'', kas nozīmē pirmās likvidāciju.

(c) Latvijas avīze

11.05.2009.
Autors: Viesturs Sprūde.

Par terminoloģiju: Trimda, diaspora, klaids

2009-04-23T14:59:00.000-07:00

Skaidrs, ka uz Latviešu disaporu var raudzīties dažādi. Nedomāju, ka I.Ķeniņa kungs bija domājis plaši pazīstamo terminu "klaida latvieši" kā atvasinātu no vārda "klaidonis", bet gan no termina "izkliedēts", kas visumā samērā precīzi raksturo ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus. Lai vai cik ļoti gribētos, par Latviešu Trimdu, šobrīd šo tautiešu kategoriju īsti dēvēt nevar, jo Trimda ir brīvprātīga (protams, dažādu politiska rakstura motīvu un iemeslu radīta) cilvēka dzīvošana ārpus savas valsts. Piespiedu kārtā šādu pat dzīvi ārpus savas valsts sauc par izsūtījumu. šo pašu parādību, ja tā saistāma vairāk ar nepolitiskas dabas cēloņiem (ekonomisku vai sadzīvisku izvēli) visbiežāk sauc par emigrāciju. Vēsturiski izveidojusies situācija, kas radīja latviešu Trimdu ir mainījusies. Esība Trimdā ir sava veida protests pret politisko iekārtu, kas liek pamest savu valsti. Bet šī iekārta ir mainījusies un es neticu, ka kaut viens no "Trimdas" latviešiem ar savu atrašanos "Trimdā" gribētu protestēt pret politisko iekārtu Latvijā. Protams, Trimda ir ne tikai olitisks protests, bet tā ir arī indivīda drošības pašnodrošināšana pametot teritoriju, kura viņš tiek apdraudēts. Jebkurā gadījumā pēc 1991.g. šādu apstākļu vairs neeksistē. Līdz ar to arī par "Trimdu "kā tādu īsti runāt nevar.
Protams, šis jautājums ir plaši diskutēts, tomēr šķiet, ka atrast precīzu un visus apmierinošu apzīmējumu latviešu diasporai nebūs nemaz tik viegli.
Bēgļi- termins lietojams tikai kara un īsā pēckara posmā,
Trimda- pēc definīcijas vairs īsti nevar tikt uzskatīta kā tāda, jo nav šķēršļu, lai dzīvotu Latvijā
Emigrācija- aizvaino lielu daļu ārzemēs dzīvojošo latviešu, jo liek noskārst nevēlēšanās atgriezties dzimtenēekonomisko pamatojumu,
Diaspora- arīdzan aizvaino ārzemēs dzīvojošos latviešus, jo neparāda īpašos apstākļus, kuros viņi nokļuvuši mītņu zemēs, tomēr, manuprat, samērā korekts apzīmēums, kas ietver visus ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus
Klaids- mēģinājums radīt jaunu, latviskas cilmes terminu, tomēr, ne sevišķi veiksmīgs.

Nedomāju, ka ir vērts censties atrast kādu jaunvārdu ārzemēs dzīvojošo latviešu apzīmēšanai, drīzāk gan Latvijā, gan ārpus tās ir jāsaprot un savā ziņā jāvienojas, par šīs parādības nosaukumu. "Trimda", pat ja šo terminu turpina lietot attiecībā uz "trimdiniekiem", lai vai cik skumji tas nebūtu, bet salīdzinoši pārskatāmā nākotnē izbeigsies dabisko demogrāfisko norišu dēļ. Skaidrs, ak nevar par Trimdu uzskatīt visus, kas devušies ārpus Latvijas arī pēc neatkarības atjaunošanas labākas dzīves meklējumos, kā arī tos, aks dzimuši ārzemēs un daļa no kuriem un jāsaka liela daļa pat tā īsti neidentificējas kā latvieši. Nepretendēšu uz godu atrisināt šo problēmu, bet aicināšu neradīt neesošus šķēršļus savā komunikācijā. Mēs visi esam par latvisku Latviju un par latviskiem latviešiem. Atšķirība ir tā, ka nav tā skaidri definēts, kas ir latvisks.

Nemaz nesākšu pieminēt ārzemju latviešu snobismu, kas, paldies dievam, pēdējos gados ievērojami samazinājies, attiecībā pret latviešiem Latvijā, gan valodas un identitātes ziņā, gan kūltūru un mentalitāti kā tādu. Nekad nepiekritīšu, ka Endzelīniskā latviešu valoda, kuru lieto daži tūkstoši ārzemēs dzīvojošo latviešu ir pareizāka latviešu valoda, nekā valoda, kurā runā Latvijā lielākā nācijas daļa. Valoda tāpat kā kūltūra vienmēr attīstās, tāpat arī mūsu izpratnei un garam ir jāatīstās.
Nedalīsiemies pareizajos un pareizākajos latviešos- viena saujiņa vien esam plašajā pasaules nāciju katlā.
Nacionālisms ir pozitīvs virzītājspēks, bet arī to var novest līdz absurdam, vēsturē tas ir pierādījies. Tāpat tā noliegšan arīdzan viegli var novest līdz absurdam. Skaidrs, ka arī nacionālisms kā parādība ir attīstīejies gan no 19.gs. nacionālisma, gan 20.gs. 30.gadu nacionālisma, gan no 20.gs. lielākās traģēdijas absurdiem.

2009-02-07T11:13:00.000-08:00

Neatkārtot jau piedzīvoto
Latvijas Avīze
22.01.2009.
Edgars Engīzers – gados jauns, aktīvs un enerģijas pilns vēsturnieks – strādā Rīgas pašvaldības aģentūrā "Rīgas pieminekļu aģentūra", bet brīvajā laikā ir aktīvs biedrības "Daugavas vanagi Latvijā" biedrs.

Edgaru var sastapt dažādos ar Latvijas vēsturi saistītos pasākumos. Nesen viņš bija viens no nedaudzajiem jauniešiem Rūdolfa Bangerska jubilejas konferencē, arī Gaisa spēka izpalīgu piemiņas pasākumā Rīgas Brāļu kapos. Intervijas laikā nostiprinājās iespaids – par vēsturi Edgaram ir profesionāla interese, un tas arī ir galvenais jaunieša sabiedrisko aktivitāšu virzītājs. Cerībā, ka Edgars reiz kļūs par Latvijā pazīstamu vēstures zinātnes autoritāti, aicināju viņu uz sarunu par pagātni, šodienu un nākotni.

– Vai no vēstures var mācīties?

Edgars Engīzers: – Šo jautājumu politiķi ļoti bieži uzdod vēsturniekiem. Mācīties noteikti var, taču to nevajadzētu uztvert burtiskā nozīmē. Var vilkt kaut kādas paralēles notikumu attīstībā, bet neviens notikums neatkārtojas mats matā. Noteikti nevar skatīties uz to, kas tika darīts 15 – 18 gadus pēc neatkarības izcīnīšanas starpkara periodā un domāt, ka šodien mums jārīkojas tāpat. Bet mācīties var to, kas ir parādījies jau ilgos vēsturiskos procesos, piemēram, sadarbības jautājumos starp dažādām interešu grupām un partijām, gan arī starp valstīm un nācijām, jo starptautiskās problēmas, kas ir šodien, ir parādījušās jau gadsimtiem ilgi.

No vēstures var mācīties pašu attieksmi, savstarpējo komunikāciju. Mūsu dzīves modelis jau veidojas atkarībā no mūsu zināšanām par vēsturi, ko iegūstam gan ģimenē, gan skolā.

– Varat minēt kādu konkrētu piemēru?

– 1939. gadā notika vācbaltiešu izceļošana, ko tajā laikā uztvēra ar ārkārtīgi lielu sajūsmu, ka beidzot Latvijas tauta ir atbrīvota no kaklakungiem, taču neviens tobrīd vēl neaptvēra, ka tā ir prelūdija kaut kam plašākam. Konkrētāk, Otrā pasaules kara ienākšanai Latvijā.

– Vai ar šo piemēru biji domājis, ka mums būtu jāsatraucas, ja cittautieši sāktu masveidā izceļot?

– Ņemot vērā to, ka cittautieši Latvijā ir ļoti liels procents, tad, pat ja nenāktu militārie spēki, iespējams, tā tik un tā būtu katastrofa. Daudzos reģionos šis cittautiešu procents ir ļoti liels. Ja viņi visi vienkārši aizbrauktu, būtu lielas problēmas kaut vai saimnieciskajā ziņā.

– Vai piekrīti, ka vēsture visos laikos ir bijis kā instruments politiķu rokās un galvenokārt tā arī izmantota politiskajām vajadzībām?

– Gan sabiedrība, gan politiķi ir tie, kas veido šo pieprasījumu pēc vēstures, vēstures faktiem. Minēšu piemēru: pirms dažiem gadiem ļoti strauji uzplauka holokausta studijas. Jautājums – kāpēc? Ne jau tāpēc, ka visi vēsturnieki pēkšņi būtu sākuši interesēties tieši par šo lietu, par kuru iepriekš tik pastiprināti neinteresējās. Sabiedrībā pieauga pieprasījums tieši pēc šādas informācijas.

– Ja sabiedrībai parādās pieprasījums ne tikai pēc objektīvas informācijas, bet pēc kāda vēsturiska mīta, vai tad vēsturnieki to meklē un pieskaņo atbilstoši politiskajām vajadzībām?

– Tas nu ir atkarīgs no konkrētā vēsturnieka profesionalitātes un ētikas principiem. Starpkara periodā ļoti populāri bija meklēt senlatviešu karaļvalsti, ir izplatīts mīts, ka arheologiem tika uzdots atrast senlatviešu ķēniņa kroni. No mūsdienu viedokļa raugoties, tās ir pilnīgas muļķības. Mūsdienās kādam blēdim to jau ir daudz grūtāk pasniegt sabiedrībai, jo tā zina daudz vairāk vēsturiskos faktus.

Labs piemērs varētu būt Krievija, kurai ir tā saucamā oficiālā vēsture, ko gan finansiāli, gan idejiski lobē valdība, to pasniedz skolās, taču tajā pašā laikā ir daudzi redzami vēsturnieki, kuri šādam vēstures interpretējumam nepiekrīt un aktīvi pauž savu viedokli, kas ir vairāk pieņemama arī visai citai pasaulei. No Eiropas tieši Krievija un Baltkrievija varētu būt tās valstis, kur vēsture ir visvairāk politizēta.

– Vienmēr bijuši vēsturnieki, piemēram, Uldis Ģermānis un Visvaldis Lācis, kuri par vēstures faktiem raksta ļoti emocionāli, kas būtībā vairs nav tikai vēsturisko faktu kopums, bet arī daiļliteratūra. Vai tu atbalsti šāda veida vēstures pasniegšanu?

– Šāda vēstures pasniegšana ir daudz pateicīgāka tieši tiem cilvēkiem, kuri šos faktus zina mazāk. Profesionāls vēsturnieks apzinās, ka ir neskaitāmas vēstures skolas, kas katra savā veidā šo vēsturi iekrāso citādu. Populārzinātniskā pieeja ir tā, ko vislabāk uztver lasītājs. Akadēmiskā literatūra ir domāta šaurākam lokam jau ar konkrētām interesēm par kādu jomu. Piemēram, žurnāls, kas jau gadu tiek izdots Latvijā, – "Ilustrētā Pasaules Vēsture". Pieļauju, šis žurnāls sabiedrībai sniedz lielāku priekšstatu par vēsturi nekā visi Zinātņu akadēmijas un Latvijas Vēstures institūta raksti kopumā.

– Kā tu vērtē vēstures zināšanu līmeni mūsu sabiedrībā, it īpaši jaunajā paaudzē?

– Varētu vēlēties labākas zināšanas. Tas izskaidrojams ar to, ko piedāvā jaunajai paaudzei, kādus brīvā laika pavadīšanas pasākumus, kādus informācijas avotus... Manuprāt, vajadzētu likt daudz lielāku uzsvaru uz to, lai jaunā paaudze zinātu vēsturi, lai tā nākotnē nebūtu tikai patērētāju sabiedrība, bet inteliģentu un domājošu pilsoņu kopums.

– Cik liela ir korelācija starp vēstures zināšanām un patriotisko audzināšanu? Vai patriotiskajā audzināšanā vēstures zināšanas varētu būt viens no būtiskākajiem stūrakmeņiem?

– Jā, tā tam vajadzētu būt. Patriotiskajai audzināšanai vajadzētu būt virzītai uz indivīdu zināšanu un spriestspēju palielināšanu. Vēsture ir jāizprot, lai varētu spriest par šodienas notikumiem. Pirmskara Latvijas laikā tā audzināšana, kas tika pasniegta mazpulku organizācijām, gan vairāk sašaurināja cilvēku zināšanu loku nekā paplašināja, jo tika pasniegta vien tā informācija un fakti, kas bija izdevīgi, pārējie noklusēti. Plašas vēstures zināšanas palielina cilvēku izpratni par valsti un nacionālo identitāti kopumā.

– Vai tu piekriti apgalvojumam, ka Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē studenti ir samērā patriotiskāk noskaņoti nekā citās fakultātēs?

– Katra fakultāte uzliek savu zīmogu studentiem. Tā ir pirmā vieta pēc vidusskolas, kur cilvēki sanāk kopā pēc savām interesēm. Pie klasiskās patriotisma definīcijas viennozīmīgi pieder vēstures zināšanas. Es tiešām pazīstu ļoti daudz patriotiski noskaņotu vēstures studentu. Iespējams tādēļ, ka vēsturē pievērš lielu uzmanību Latvijai un latviešiem arī daudzi vēsturnieki ir patriotiski.

– Vai tas ietekmē kaut kādā veidā arī viņu vērtību skalu?

– Tas ietekmē ne tikai viņu vērtību skalu, bet arī viņu izteiksmes līdzekļus, ko viņi velta sabiedrībai. Es nevaru pateikt, vai tas ir patriotisms – Tēvzemes mīlestība. Manuprāt, tā ir individuāla parādība. Tikpat labi ekonomists vai jurists var būt daudz lielāks patriots. Piemēram, juristam Andrim Grūtupam laikam būtu grūti pārmest patriotisma trūkumu.

– Tu noteikti redzēji filmu "Rīgas sargi". Šobrīd ir jauns projekts "Jaunie Rīgas sargi", kas domāts jauniešiem. Vai tev arī ir kādas idejas, kas līdzīgi varētu vairot jauniešos interesi par vēsturi? Noteikti piekritīsi, ka šāda pieeja jauniešos radīja daudz lielāku interesi un zināšanas par to, kas bija Bermonts, kas notika 1919. gadā utt., nekā tas, ko vēstures skolotāja stāsta pie tāfeles.

– Jā, "Rīgas sargi" noteikti vairoja šo interesi, lai gan filmā bija arī daudz neprecizitāšu un kļūdu, un es pat teiktu, ka to bija ļoti viegli labot, piesaistot vairāk profesionāļus tieši radīšanas procesā. Tad šo filmu, iespējams, arī mazāk kritizētu. Bet par kļūdām nerunāšu, jo tā jau ir cita tēma. Diemžēl ar šādām kļūdām rada nepatiesu priekšstatu tiem, kas vēsturi tik labi nezina, un šādu darbu tomēr viņi uztver labāk nekā stāstīto mācību stundās.

– Vai tu vari ieteikt notikumus, kuri būtu vērti, lai par tiem uzņemtu filmas?

– Latvijā diezgan nepopulārs un neizmantots ir 1934. gada 15. maijs, kuru vajadzētu skaidrot īpaši tiem, kuri nesaprot šo notikumu tālāko jēgu, taču tas jādara ne tikai no Latvijas viedokļa, bet arī Austrumeiropas un visas Eiropas kontekstā. Iespējams, ka vairāk filmu vajadzētu arī par strēlniekiem, Baigo gadu, arī par iestāšanos Eiropas Savienībā. Būtu interesanti paskatīties uz to, kas tika solīts un ko esam guvuši, kā notika procesi, arī salīdzināt ar citām mazām Eiropas valstīm, kas nav Eiropas Savienībā

– Vai esi dzirdējis, ka "PCTVL" izplata videomateriālu par Otro pasaules karu skolās? Kā tu vērtē šādas filmas izplatīšanu?

– Es šo filmu daļēji esmu redzējis. Šajā ziņā Izglītības ministrija izrāda bezmugurkaulību, pieļaujot propagandas izplatīšanu valsts skolās, jo ar vēsturi tai ir mazs sakars. To partijas var rādīt savos saietos vai jauniešiem, bet ne valsts skolās.

– Ko ar konkrēto filmu grib pateikt šī materiāla izplatītāji?

– Šīs filmas mērķauditorija ir krievu kopiena Latvijā. Un tā parāda apšaubāmi interpretētu krievu vēstures fragmentu, kam ar vēsturi skolas mācību līmenī nav nekāds sakars. "PCTVL" jau arī izsakās, ka viņu mērķi ir uzturēt Otrā pasaules kara beigu atzīmēšanas padomju tradīcijas.

– Kādas varētu būt sekas, ka jaunieši tiek baroti ar šādu materiālu?

– Sekas jau tika manītas mītiņos par krievu valodu un skolām. Lielas sekas tas gan neizraisīja, taču pietiekami lielam jauniešu skaitam tika iepotēts viens viedoklis bez iespējām analizēt. Domāju, ka daļa tam spēs pārkāpt pāri, taču tas būs ļoti grūti arī no sabiedrības viedokļa. "PCTVL" jau atklāti pasaka, kāpēc viņiem šādus materiālus vajag. Viņi baidās, ka pēc gadiem nebūs cilvēku, kas 9. maijā dodas pie Uzvaras pieminekļa nolikt ziedus.

– Tad jautājums mums: vai mums būs paaudzes, kas arī nākotnē brauks uz Lestenes Brāļu kapiem, apmeklēs leģionāru un nacionālo partizānu piemiņas vietas, noliks tur ziedus un pieminēs notikumus?

– Arī par leģionāriem ir iznākusi filma "Latviešu leģions", kas gan nav izplatīta skolās, bet ir nopērkama. Taču, manuprāt, nav pareizi nostatīt sarkanarmiešus pret leģionāriem, jo Latvijas vēsture ir gan viena, gan otra. Svarīgi, lai gan latviešu, gan krievu jaunieši saprastu traģisko latviešu likteni kara gados un vienlīdz cienītu visus kara upurus.

– Vai mums būtu morāls pienākums rūpēties, lai jaunieši brauktu uz Lestenes kapiem vai Īles bunkuru?

– Es domāju, ka mums morāls pienākums būtu rūpēties, lai jaunieši saprot, cik mums ir svarīgi tas, ko un kāpēc darīja leģionāri un ikviens latvietis, kas cīnījās. Protams, šie vēstures pieminekļi ir jākopj, un tieši jauniešiem būtu vairāk jāiesaistās vēstures izzināšanā un saglabāšanā.

– Kāpēc tu iesaistījies biedrībā "Daugavas vanagi"?

– "Daugavas vanagi" man nāca tieši tajā pašā laikā, kad sāku interesēties par militāro vēsturi, tā ir organizācija, kas iemieso vienu no man interesējošās militārās vēstures aspektiem – leģionāru vēsturi. Tā ir viena no dzīvajām vēsturēm. Tiesa gan, dzīvi ir arī sarkanarmieši, taču liela daļa no tiem, kas 9. maijā ir apkāruši savas krūtis ar ordeņiem, ir krietni vien jaunāki, lai paši būtu karojuši. Turklāt padomju ideoloģija ir izskalojusi pilnīgi visas reālās atmiņas no šiem cilvēkiem. Tas rada pretestību un norobežo.

– Kādu tu redzi Latviju pēc nākamajiem 90 gadiem?

– Es teikšu, kādu gribētu redzēt, jo to, kāda tā būs, neņemas prognozēt pat astrologi. Sākšu ar to, ka man ļoti gribētos redzēt, lai Latvija ir uz pasaules kartes kā valsts. Vēl gribētos, lai latviešu valoda pastāvētu savstarpējā saziņā, jo ļoti daudzas valodas arī pēdējos simts gados ir pazudušas. Lai tie, kas te dzīvo, zinātu, ko nozīmē vārds "latvietis", un sevi ar tādu arī identificētu. Lai Latvijai nākamajos 90 gados nav jāpārdzīvo tādi satricinājumi, ko tā piedzīvoja iepriekšējos 90 gados!

© 2006-2008 AS LA. Visas tiesības aizsargātas.
Autors: Raivis Dzintars.

politmenedžments ar prezidenta "odziņu"

2009-02-07T09:01:00.000-08:00

Politiķu publiskie aicinājumi stāties partijās, manuprāt, vērtējami kā partiju publicitātes celšanas centieni. Skaidrs, ja S.Āboltiņa aicina: "jaunieši- stājieties partijās!" visiem kļūst "skaidrs", ka jāstājas tieši S.Āboltiņas partijā. Šādu pat shēmu savas partijas biedru skaita palielināšanai izmanto arī daudzas citas partijas.
Cilvēku pieplūdums partijam šobrīd ir nepieciešams, no jauna samērojot to ietekmi. Ārpus vēlēšanu laika tas ir visobjektīvākais partijas politikas atbalstītāju skaita rādītājs un šobrīd ir nepieciešams gan varas partijām, gan opozīcijai. Cilvēki, kas iestāsies partijās kā hipnozei sekojot šādiem aicinājumiem, nekad nebūs lēmēji un darītāji.
Visumā šadu populistisku paņēmien izmantošana, radot vīziju, ka katram ir iespēja ietekmēt lietas, arī caur lielajām partijām atgādina A.Kašpirovska metožu izmantošanu medicīnā. Lēmums iestāties partijā parasti briest ilgi un pārdomāti.
Personīgi es neatbalstu arī prezidenta iesaistīšanos partiju politikas menedžmentā. Pats šim aicinājumam nesekošu.
Varas partiju un politiķu rīcība ir novedusi Latviju tur, kur tā šobrīd atrodas, un politiķu centieni no jauna leģitimizēt savu politiku šādā veidā lielāku sabiedrības atbalstu neradīs.
Kaut gan normālos apstākļos cilvēku interese par politiku un iesaistīšanos partijās ir neatņemama pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa un visumā ir pozitīva parādība, Latvijā sabiedrības, sevišķi jauniešu, politiskās ilgstoša intereses nomākšana ir radījusi arī kadru krīzi partiju iekšienē, kas tuvā laikā var rezultēties, ka pat lielākajām partijām būtu grūtības nokomplektēt kvalificētu un "tīru" deputātu kandidātu sarakstus.