Kontakti

Dzīvojoties pa dažādām blogu platformām beidzot par savējo esmu izvēlējies wordpress.
Jaunākos no maniem ierakstiem variet atrast http://engizers.wordpress.com

Jauna platforma- jauna rotaļa: par blogiem un blogošanu

Kopš blogi ir kļuvuši par masveida histēriju un draud samērā īsā laikā no informācijas aprites telpas izēst tradicionālos medijus, seviški drukātos, dažādās blogu platformas kļuvušas par atslēgām visdažādākajām auditorijām.

Blogs kļuvis arī par izredzēto statusa apliecinājumu vietnēs, kur boli tiek diferencēti. Piemēram www.diena.lv, kur atsevišķa platforma ir ” speciālistiem” un atsevišķa- ” tautas balsiji”, kaut gan ne viena ne otra līdz galamneatbilst nosaukumam. Arī www.delfi.lv un daudzi citi lielākie ziņu portāli, kas arī nu jau piedāvā blogošanas iespēju savās vietnēs piedāvā pārsvarā diferencētu dalījumu blogotāju starpā. Šī parādība ne tikai kropļo blogošanas ideju, padarot blogu nevis par mēdiju, kas pēc savas būtības ir neatkarīgs, bet par uzrunas formu. Savā laikā presē bija populāri ” viedoķļi”, “redakcijas slejas” un citi žurnālistikāintegrāti izpausmes veidi. Šobrīd par tādu vismaz Latvijā mēģina padarīt blogu, pakļaujot to ikkatra mēdija politikai. Citas platformas piedāvā dažādas kategorijas blogus, citas piedāvā tikai vienas- ” Tautas” klases, vai ekspertu viedokļus- kas arī gluži klasisks blogs laikam nebūs. “Tautas balss” klasē, saprotams cenzūra netik praktizēta, lai vietnei piesaistītu auditoriju, ar vārda brīvības imitāciju, tomēr, lai nokļūtu galvenajā lapā redzamajā “blogu (pro)”, jeb “versijas” kategorijā jau ir jāatbilst noteiktiem redakcijai pieņemamiem kritērijiem.

Turklāt kā seņes pēc lietus saauguši arī visu sevis cienošo tradicionālo mēdiju blogi, twitter konti, draugiem.lv/facebook.com lapas un citādi brīnumi, ar kuru palīdzību tradicionālā, konservatīvā un iesīkstējuī žurnālistika cenšas paildzināt savu eksistenci, nevis mācīties un mainīties līdzi laikmetam. Atsevišķi laikraksti pat pārpublicē to platformās izvietotos komentārus. Es gan īsti neesmu pārliecināts kā tas saskan ar autortiesībām…

Katra jauna blogu vietne ir arī jauna auditorija un jauns mēdijs. Skaidrs, ka vieni cilvēki lasa Dienu, citi- Delfu, Tvnet vai Vesti. Turklāt vienas un tās pašas platformas latviešu un krievu versijas manāmi mēdz atšķirties, tāpat kā atšķiras auditorijas, kas pamatā saziņā izmanto vienu vai otru valodu. Tikpat skaidrs, ka blogi konkrētā platformā lielākoties nonāk tieši šīs platformas lietotāju uzmanībā. Informācijas kustību starp dažādām platformām kaut cik necik nodrošina sociālie tīkli kā Twitters, Draugiem.lv, par maksu arī One.lv, kuros ir iespēja informēt par savām aktivitātēm citās platformās, bet kas paši vēl nav kļuvuši par lielām blogu platformām. kaut gan starpība starp publisko dienasgrāmatu un blogu ir vēl ļoti diskutabla, turklāt ļoti bieži arī pārprasta.

LU Vēstures un Filozofijas fakultātes studenti asi nosoda partiju Visu Latvijai!

Šī gada 15.martā partija Visu Latvijai (VL) paziņoja, ka izveidota "LU Vēstures un Filozofijas fakultātes „Visu Latvijai!” Jaunatnes organizācijas atbalsta grupa" (http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156318994)
Atzīmējot, ka gan Vēstures un filozofijas fakultātes, gan LU studenti un Latvijas studentija kopumā vienmēr ir aktīvi piedalījušies politiskajos procesos, jāuzsver, ka neviens students- kādas partijas biedrs nav kritis tik zemu, lai saistītu partijas vārdu ar LU struktūru. Pēc būtības tas ir arī pretrunā ar akadēmisko ētiku (http://www.lu.lv/par/dokumenti/noteikumiunkartibas/latvijas-universitates-akademiskas-etikas-kodekss/), par ko acīmredzot studējošajiem VL biedriem na ne mazākās izpratnes. LU ir izglītības un pētniecības iestāde, kas savā būtībā ir apolitiska un nedrīkst būt partejiska. Šīs partijas neētiskā rīcība tika atspoguļota arī mēdijos (http://www.diena.lv/lat/politics/blog/visu-latvijai/lu-toposie-vesturnieki-izveido-visu-latvijai-atbalsta-grupu?comments=2#comments; http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/?doc=75026), kas ir klajš akadēmisko vidi zaimojošs akts. Neviens ar zinātni saistīts politiķis, un tādu ir ne mazums, nekad nav atļāvies pozicionēt, ka viņa pārstāvētā institūcija atbalstītu viņa pārstāvēto partiju. tas vien liecina par to, ka šie studenti nav nopietni saistāmi ne ar zinātni, ne politiku.
Saprotams, katra individuālā līdzdalība politiskajās, reliģiskajās un citās organizācijās nav ierobežojama arī iesaistoties studiju procesā, tomēr akadēmiskas iestādes saistīšana ar kādu, turklāt ne visai populāru, partiju ir vairāk kā amorāli.
Rnbājot tieši par Vēstures un filozofijas fakultāti, jāatzīmē, ka tā ir izaudzinājusi ļoti plašu politiķu un diplomātu klāstu, iespējams Latvijā pazīstamākais ir Artis Pabriks (Vienotība/SCP), daudzi vēsturnieka vai filozofa izglītību ieguvušie veiksmīgi strādā valsts pārvaldē. Tāpat jāatzīmē, ka gan vēsturnieki, gan filozofi lielā mērā iesaistās valsts politiskajās norisēs, jo akadēmisko zināšanu bāze ļauj sevi sekmīgi realizēt pilsoniskajās aktivitātēs. Diemžēl ne visi topošie.....jebkuras nozares pārstāvji, par tādiem arī kļūst, diemžēl ne visiem ir lemts saprast, ka piederība zinātnes aprindām, kaut vai studiju gadu garumā ir kas vairāk kā solu deldēšana un labskanīgā studenta vārda valkāšana. Jāatzīmē, ka neesmu arī pamanījis aktīvu šīs grupiņas biedru līdzdalību Latvijas vēstures zinātnes attīstības procesā.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes maģistrantūras (un ne tikai) studenti asi nosoda jaunāko biedru neapdomību, kam sekojusi bravūra un nevēlēšanās saprast LU un tās atsevišķo struktūrvienību vietu, pirmkārt, zinātniskajā vidē. LU studenti ir pret jebkuru partiju sasaisti ar Universitātes vārdu. Vēl jo vairāk, PRET partijas Visu Latvijai aktivitātēm LU vārda aizsegā. Ja arī topošie vēsturnieki iesaistās politiskajos procesos, tad šo politisko grupējumu izvēlas absolūtais mazākums. Bet topošie un jau esošie vēsturnieki pirmkārt uzsver akadēmiskās vides autonomiju no valsts pārvaldes, tai skaitā politiskajām partijām. Un VL ir pierādījusi, ka akadēmiskās vērtības tās biedri neuzskata par gana nozīmīgām, pārkāpjot un atklāti ignorējot akadēmiskās ētikas normas savas partijas propagandas labā.
Esam vienoti pret VL invāziju VFF! Paturēsim LU tīru no politiskajām intrigām!

9.maijs Latvijā ir svētki!

Ir lietas, ko Latvijā svin un ir lietas, ko atzīmē un piemin.
un tas ir pašsaprotami, ka Latvijā svinēs un atzīmēs tikai to, kas svarīgs ir Latvijas iedzīvotājiem, nevis teiksim Zimbabvē, Kolumbijā vai Krievijā. Arī Eiropā visās valstīs ir atšķirīgs svinamo dienu kalendārs, kaut gan daži no notikumiem Eiropas ģeopolitiskajā telpā ir bijuši kopīgi un arī pieminēti tiek svinēti kopīgi.

Otrā pasaules kara beigas Eiropā viennozīmīgi ir viens no Eiropas kopīgās vēstures pagrieziena punktiem, ko Latvijā arī atzīmē tāpat kā visā pārējā Eiropā 8.maijā. To, ka Taivānā, abās Korejās, Indonēzijā, Krievijā un vēl virknē citās valstīs šo notikumu svin citā datumā- tā ir viņu iekšējā lieta, jo arī karš faktiski beidzās katrā valstī citā laikā. Faktiski, Latvijā tas turpinājās vēl līdz pat 1956.gadam, bet tā kā oficiāli nav fiksēta bruņotās partizānu pretošanās beigas un diemžēl šī pretošanās valstiski tiek par maz uzsvērta, tad kara beigas mēs atzīmējam kopā ar visu pārējo demokrātisko Eiropu- 8.maijā. Lai šodien godināti visi Otrā pasaules kara upuri, gan nacistiskās Vācijas, gan komunistiskās PSRS nāves nometnēs nomērdētie un frontē ne no ienaidnieka lodes, bet no šāviena mugurā vai pakausī kritušie. Protams, arī visi varonīgie karavīri, visi, ko nāvē iedzina ģeneralitātes apmātība un cilvēka dzīvības nicināšana. Karš turpinājās arī pēc 8.maija- un upuri Klusā okeāna kara teātrī bija pat vēl dramatiskāki kā Eiropā. 8.maijs- Eiropas sēru diena, kad sēro par kritušajiem karā pret totalitārismu, diena, kad tiek atzīmēta uzvara pār nacismu, bet tā nav svinama diena, jo cena, kas bija jāsamaksā par šo uzvaru liedz dzert no Uzvaras kausa.

Savukārt 9.maijs Eiropā ir svētki. Tā ir Eiropas atdzimšanas diena, diena, kad Eiropa speŗa plašus soļus pretim kopīgai nākotnei, pretī kopīgai šodienai, kas 60 gadus atpakaļ vēl bija zinātniskās fantastikas laiks. Arī latvija beidzot ir pievienojusies civilizētajai Eiropai un šo dienu godam atzīmē. Eiropa, kas vienojās uz demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un līdztiesības pamatiem ir Eiropa, kas ļāva pienākt laikam, kad Latvija izrāvās no PSRS totalitārajiem žņaugiem. Tādēļ mums ir jāsvin Eiropas dzimšanas diena, jo nebūtu tās- vēl šodien mēs pūtu sociālisma lēģeros.

Es no sirds gribu rīt redzēt daudz, daudz zili zvaigžņotos karogus pilsētā.
Mēs esam Eiropieši!
Un Eiropas identitāte balstās uz pozitīvām vērtībām; brālība, taisnīgums, vienlīdzība. Nevis uz negatīvām pagātnes ainām uz kā balstās totalitārā smadzeņu skalošanas mašinērija- kara, nāves, bailēm un naida un ko Latvijā simbolizē melni oranžās uzvaras medaļas lentes, kas Latvijā atnesa garus 50 apspiešanas gadus, nevis uzvaru un atbrīvošanos.

Vēl jo vairāk.
Šī diena Latvijā ir Mātes diena. Svētki katrai ģimenei, svētki visām māmiņām, visām sievietēm. Sirsnīgi, klusi un intīmi svētki ikkatram. Sveiksim māmiņas Mātes dienā, sveiksim Latviju un Eiropu Eiropas dienā!

jaunieši, politika, problēmas, JRD

Personīgi uzskatu, ka GALVENĀ Jauniešu problēma ir to izolēšana no politikas, atstumšana no lēmumu pieņemšanas mehānismiem, kā rezultātā ir vērojams katastrofāls politiski un pilsoniski neieinteresēto jauniešu skaits. Jaunieši sastāda lielāko iedzīvotāju kategoriju, kas boikotē vēlēšanas, jo politiķu un partiju biedru (protams, ne visu) attieksme pret jauniešiem ir asa un nemotivē tos iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Tādā garā turpinot pēc gadiem politiku Latvijā varēs noteikt visi tikai ne Latvijas pilsoņi, jo pilsoniskās vērtības būs zaudētas uz neatgriešanos. Uzskatu, ka JRD projekts var vismaz uzsākt šīs problēmas risināšanu. Ja tādēļ ir jārunā par sēdēšanu zālē, basketbola grozu pielikšanu, izglītības sistēmas brāķiem vai nepārejošu (post)padomiskas domāšanas sindromu, es to darīšu.

VUGD un Dabas aizsardzība Rīgā

Liels "paldies" čaklajai ugunsdzēsēju brigādei, kas atsaucās uz izsaukumu 17.aprīlī 19:36 Rīgā, Birzes ielā, kur dega neliels niedru laukums pie dzelzceļa tilta.
Ļaunprāši bija aizdedzinjuši vienu stūri no niedru saliņas, kur pret vēju uguns izplatījās lēnām un dzēšot ar ūdeni bija iespējams izglābt pīļu un citu ūdensputnu iecienītu ligzdošanas vietu un citu mazo dzīvnieku patvērumu. Ugunsdzēsēji, pamēģinājuši dzēst ar vēdekli (vai kā nu tur sauc to slotveidīgo rīku), saprata, ka kājas mērcēt īsti gribēšanas nav. Tomēr tā vietā, lai izritinātu šļūteni un nedaudzos kvadrātmetros degošo niedru platību nodzēstu, uzšļācot virsū ūdens strūklu, čaklie vīri izvēlējās uguns izplatību apturēt ar pretuguns palīdzību un ar skaistu flammi nosvilināja VISU niedrāju.
Gandrīz vai žēl palika, ka izsaucu ugunsdzēsējus, jo pieļauju iespēju, ka uguns pret vēju slapjā vietā varētu neizplatīties nemaz tik tālu, cik tā tagad tika nodedzināta, un tagad šajā niedrājā tiešām atlikušas tikai ceptas vardes...

NATO Jaunās Stratēģiskās koncepcijas humanitārā dimensija: maigās varas loma NATO nākotnē. Skats no Latvijas

NATO Stratēģiskās koncepcijas nav mainītas bieži – vēsturē tikai 1952., 1967., 1991. un 1999. gados, reaģējot uz pārmaiņām pasaules izaicinājumos. Laiks rit arvien straujāk, mainās pasaule, mainās arī draudu veidi un to izcelsmes avoti. Iepriekšējā Stratēģiskā koncepcija tika radīta pirms 2001. gada 11. septembra ASV, pirms Irākas kara, pirms enerģētiskā atkarības kļuva par politisku problēmu , pirms ļoti straujajām 21. gadsimta sākuma politiskajām pārmaiņām, sabrukušajai bipolaritātei nomainoties ar globalitāti, tai skaitā draudu globalizāciju un neprognozējamību. NATO skatījumā arī klimata pārmaiņas un ekonomiskā krīze šobrīd ir kļuvušas par draudu. NATO Jaunās Stratēģiskās Koncepcijas izstrādē lielāka uzmanība jāpievērš nemilitāro draudu pieaugošajai nozīmei, it īpaši maigās varas izpausmēm, kas ieņem arvien lielāku lomu starptautiskajā politikā.
Šī ir arī pirmā jaunās – 2004. gadā paplašinātās NATO stratēģija, kurā ir jāatrod vieta jaunajām Alianses dalībvalstīm un to apdraudējumiem. NATO ir jāpārdefinē sava loma jaunā pasaulē. Pasaulē, kas desmit gadus atpakaļ nebija paredzama. Pasaulē, kas pierādījusi, ka Vašingtonas līgums nav tikai tā 5. pants, ka šajā līgumā iekļautie pārējie panti ir tikpat nozīmīgi. Šobrīd tiek aktualizēts arī 4. panta pielietojums, kas ārpus tiešas konfliktsituācijas varbūt ir pat svarīgāks par 5. pantu, jo arvien straujāk starptautiskajā politikā sevi piesaka tā saucamās maigās varas izmantošana. Tā vērojama gan citu valstu aktivitātēs sadarbībā ar Alianses loceklēm, gan Alianses valstu ārpolitikā, pat attiecībās vienai ar otru. Tāpat nevar neskatīties uz NATO, neievērojot tās „partneru” attieksmi pret organizāciju, piemēram, Krievijas uzskatus, ka NATO apdraud tās nacionālo drošību, turklāt skaidri pozicionē „sadarbību” kultūras jomā kā maigās varas instrumenta mērķtiecīgu izmantošanu savu interešu aizsardzībā.
Lai gan Latvijā ar NATO pārsvarā asociē militārās drošības organizāciju un tās stiprināšanā redz militāru draudu novēršanu , maigās varas lietojuma apzināšana un pretestība tai daudz būtiskāk ietekmētu Latvijas sabiedrību šī brīža apstākļos , kad tieši militāri draudi netiek sagaidīti. Iepriekšējā Stratēģiskā koncepcija tika radīta pirms 2007. gada aprīļa grautiņiem Tallinā, pirms politiskā apjukuma, ko Nord Stream projekts radīja Baltijas jūras reģionā, pirms Mistral darījuma, kas sagrauj daudzu ilūzijas par NATO vienotību un solidaritāti bloka iekšienē pirms kibertelpas kļūšanu par apdraudējuma sfēru. Drošības līdzekļi jāpiemēro atbilstoši draudiem, tāpēc nemilitārie draudi, kuri saskatāmi aiz ārvalstu pielietotās maigās varas, jo vairāk palielina nepieciešamību pēc jaunas koncepcijas, kas ņem vērā šos draudus.
Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir gan priekšrocība pasaulē, kur pastāvīgi rit preču apmaiņa, gan drauds brīdī, kad tranzīts tiek izmantots ļaunprātīgi vai kļūst par strīdu objektu. Situācijā, kad valsts ir ekonomiski ārkārtīgi atkarīga no tirdzniecības, tās uzturēšanai un atbalstam ir nepieciešams ievērojams valsts iekšējas stabilitātes līmenis gan politiski, gan ekonomiski, gan arī sociāli. Latvijas piemērs ir īpašs tādēļ, ka atrodas divu atšķirīgu pasauļu krustcelēs, kas joprojām uzlūko viena otru ar aizdomām.
Kaut arī politiski Latvija ir nospraudusi kursu pa Rietumu (Eiroatlantisko) vērtību vējam, valsts ekonomiskā atkarība no tās sadarbības partneriem padara to uzņēmīgāku pret maigās varas izpausmēm. Piemēram, šobrīd Latvijā notiekošās, sarežģītās pārmaiņas un pielāgošanās Eiropas Savienības prasībām attiecībā uz valsts ekonomisko stāvokli, rada Latvijas iedzīvotājos noraidošu attieksmi gan pret ES kā šķietamo agresoru, gan Latvijas valsti kā tādu par nespēju rīkoties un risināt problēmas neatkarīgi savu iedzīvotāju interesēs. Lielākoties tas sakņojas iedzīvotāju nepietiekamajā līdzdalībā politiskajos procesos un niecīgajā informētības pakāpē. Latvijā tikai 23% valsts dalību Eiropas Savienībā vērtē pozitīvi, kas ir zemākais rādītājs visā ES. Eiro- skeptiķu skaits jau pārsniedz eiro- optimistu skaitu. Šī parādība nav skaidrojama tikai ar politikas novērtējumu vien, tam pamatā ir arī katastrofāls Eiroatlantiskās identitātes trūkums un Rietumu filozofisko vērtību neizprašana. Brīžos, kad tiek apdraudēta vai samazinās cilvēku labklājība, kā tas notiek pasaules un vietēja mēroga ekonomiskās krīzes iespaidā, alternatīvas kļūst pievilcīgākas kaut vai ar to, ka tās ir atšķirīgas. Tā ir kā sava veida politiskā pavedināšana. Salīdzinot ar atbalstu ES iemiesotajām Eiroatlantiskajām vērtībām, gandrīz vai paradoksāli šķiet, ka Latvijas dalību NATO labvēlīgi vērtē aptuveni 46% Latvijas iedzīvotāju, kas arī ir ievērojami mazāk nekā iepriekšējā gadā. Taču nekā paradoksāla šeit nav, jo arī šie skaitļi izriet no tā, ka sabiedrībā NATO tiek uztverts nevis kā kopēju vērtību iemiesojumu, bet kā militārās drošības lietussargu, kura veidošanā ne vienmēr pati sabiedrība ir gatava līdzdarboties, par ko liecina bieži vien uzvirmojošās diskusijas par Latvijas dalības nepieciešamību starptautiskajās militārajās misijās.
Viena no aktuālākajām maigās varas izpausmēm Latvijā šobrīd ir ārvalstu lobija iesaistīšanās sabiedriskajā diskusijā par nacionālo identitāti, kuras ietvaros tiek formulēta arī piederība Eiroatlantiskajām vērtībām . Tas ietekmē ne tikai sabiedrībā pastāvošo identitātes problemātiku , bet arī valsts politisko un ekonomisko virzību kopumā. Maigā vara, kas šādi izpaužas, nav izolēts drauds tikai valstij, uz ko tā ir vērsta. Politiskās, bet līdz ar to arī ekonomiskās un sociālās nestabilitātes vairošana apdraud Aliansi kopumā – gan Latviju, gan tās sadarbības partneres. Savukārt maigās varas izpausmju neapzināšanās un nepretošanās tām kropļo sabiedrību tās pamatos, radot nepamatotu priekšstatu par sabiedrības vēlmēm, struktūru un kopīgajām vērtībām.
Tas, ka mēs nejūtamies Eiroatlantiskās identitātes piederīgi, ļauj mums vieglāk nonākt ārpus-Eiropas ekonomiskajā (arī politiskajā un pat intelektuālajā) ietekmes sfērā. NATO tas nevar neinteresēt, jo tā maigās varas darbības rezultātā tiek vājināta kā stratēģiski ekonomiski, tā arī politiski, turklāt politikas humanitārajā dimensijā spēcīgs trieciens tiek dots NATO pamatiem- kopīgajām vērtībām, integritātei un identitātei. Maigās varas spiediens, kas vērsts pret Eiroatlantiskās identitātes veidošanos un stiprināšanu, vienlaicīgi ir arī ekonomiskās ietekmes sfēras un NATO potenciāla (ekonomiskā un militārā) vājināšana. Visvairāk šāds maigās varas spiediens izpaužas jaunajās dalībvalstīs, kas nav paspējušas izveidot spēcīgu Eiroatlantisko identitāti sabiedrībā - bijušajās Varšavas pakta dalībvalstīs vai PSRS republikās.
Latvijā notiekošā sabiedriskā diskusija par nacionālajām vērtībām, kas ietver sevī arī piederību Eiroatlantiskajai identitātei un demokrātiskajām vērtībām, ja šajā diskusijā piedalās arī Latvijas sabiedrību nereprezentējošas grupas, kļūst par ārpus Eiroatlantiskās telpas subjektu maigās varas izpausmes arēnu. Alianses dalībvalstīm būtu jāiesaistās šādās diskusijās gan NATO globālā mērogā, gan katras valsts iekšienē, lai veicinātu globālas Eiro- atlantiskās identitātes veidošanos, kā arī šī identitātes pārstāvošo vērtību iedzīvināšanu katras Alianses dalībvalsts iedzīvotāju nacionālajā apziņā. Diskusijām par vēsturi, nacionālo apziņu, simboliem, valodu ir jānonāk NATO redzeslokā, jo tieši tās veido gan pamatu pašas Alianses eksistēšanai, gan arī augsni citu spēku maigās varas darbībai, kas to apdraud. NATO ir tik spēcīga, cik spēcīga ir vājākā no tās dalībvalstīm. Neuzticība vērtībām, struktūrām un politikai kopumā ir galvenais drauds NATO eksistencei ilgtermiņā, kas ar maigās varas instrumentiem tiek iesēts Alianses iekšienē.
Maigās varas vieta Stratēģiskajā koncepcijā ir vitāla valstīm, kas tieši nesaskaras ar stingro varu, arī Latvijai. NATO potenciāla stiprināšanai ir vitāli svarīgi iesaistīties atsevišķo Alianses dalībvalstu politikas humanitārās dimensijas norisēs, novēršot Maigās varas spiedienu pret Aliansi kopumā, kas vājina katru tās dalībvalsti atsevišķi. Latvijas stratēģiskajās interesēs būtu apzināt pret valsti un Aliansi kopumā izdarīto maigās varas spiedienu un pretoties tam, konsolidējot sabiedrību uz Eiroatlantisko vērtību pamata, izvēršot humanitārās dimensijas sadarbību ar Alianses partnervalstīm un radot pretspiedienu ārējas maigās varas izpausmēm. Tāpat Latvijai ir vitāli svarīgi, lai Jaunajā Stratēģiskajā koncepcijā tiktu stiprinātas Alianses mazo valstu loma, jo drošības problēmas ar ko saskaras Latvija tikpat apdraud arī citas vājākās valstis, sevišķi Austrumeiropā, kur politisks spiediens no ārpus Alianses valstīm ir sevišķi spēcīgs. Jaunā pasaule ir pierādījusi, ka tieši militāri draudi nav tie, kas apdraud pastāvošo kārtību. Terorisms no vienas puses un nemilitārie draudi no otras ir tie, kas rada apdraudējumu NATO dalībvalstīm. Šoreiz nerunājot par globālajām norisēm, kas apdraud planētas eksistenci kopumā. Tas, cik NATO būs gatava sastapties un pretoties šiem draudiem, izrietēs no dokumenta, kura sagatavošanai ir veltīts arī šis raksts. Latvijai nākas saskarties ar maigās varas izpausmēm ik dienas.

Šī raksta tapšanā milzīgs paldies Natālijai Knaidelei