NATO Jaunās Stratēģiskās koncepcijas humanitārā dimensija: maigās varas loma NATO nākotnē. Skats no Latvijas

NATO Stratēģiskās koncepcijas nav mainītas bieži – vēsturē tikai 1952., 1967., 1991. un 1999. gados, reaģējot uz pārmaiņām pasaules izaicinājumos. Laiks rit arvien straujāk, mainās pasaule, mainās arī draudu veidi un to izcelsmes avoti. Iepriekšējā Stratēģiskā koncepcija tika radīta pirms 2001. gada 11. septembra ASV, pirms Irākas kara, pirms enerģētiskā atkarības kļuva par politisku problēmu , pirms ļoti straujajām 21. gadsimta sākuma politiskajām pārmaiņām, sabrukušajai bipolaritātei nomainoties ar globalitāti, tai skaitā draudu globalizāciju un neprognozējamību. NATO skatījumā arī klimata pārmaiņas un ekonomiskā krīze šobrīd ir kļuvušas par draudu. NATO Jaunās Stratēģiskās Koncepcijas izstrādē lielāka uzmanība jāpievērš nemilitāro draudu pieaugošajai nozīmei, it īpaši maigās varas izpausmēm, kas ieņem arvien lielāku lomu starptautiskajā politikā.
Šī ir arī pirmā jaunās – 2004. gadā paplašinātās NATO stratēģija, kurā ir jāatrod vieta jaunajām Alianses dalībvalstīm un to apdraudējumiem. NATO ir jāpārdefinē sava loma jaunā pasaulē. Pasaulē, kas desmit gadus atpakaļ nebija paredzama. Pasaulē, kas pierādījusi, ka Vašingtonas līgums nav tikai tā 5. pants, ka šajā līgumā iekļautie pārējie panti ir tikpat nozīmīgi. Šobrīd tiek aktualizēts arī 4. panta pielietojums, kas ārpus tiešas konfliktsituācijas varbūt ir pat svarīgāks par 5. pantu, jo arvien straujāk starptautiskajā politikā sevi piesaka tā saucamās maigās varas izmantošana. Tā vērojama gan citu valstu aktivitātēs sadarbībā ar Alianses loceklēm, gan Alianses valstu ārpolitikā, pat attiecībās vienai ar otru. Tāpat nevar neskatīties uz NATO, neievērojot tās „partneru” attieksmi pret organizāciju, piemēram, Krievijas uzskatus, ka NATO apdraud tās nacionālo drošību, turklāt skaidri pozicionē „sadarbību” kultūras jomā kā maigās varas instrumenta mērķtiecīgu izmantošanu savu interešu aizsardzībā.
Lai gan Latvijā ar NATO pārsvarā asociē militārās drošības organizāciju un tās stiprināšanā redz militāru draudu novēršanu , maigās varas lietojuma apzināšana un pretestība tai daudz būtiskāk ietekmētu Latvijas sabiedrību šī brīža apstākļos , kad tieši militāri draudi netiek sagaidīti. Iepriekšējā Stratēģiskā koncepcija tika radīta pirms 2007. gada aprīļa grautiņiem Tallinā, pirms politiskā apjukuma, ko Nord Stream projekts radīja Baltijas jūras reģionā, pirms Mistral darījuma, kas sagrauj daudzu ilūzijas par NATO vienotību un solidaritāti bloka iekšienē pirms kibertelpas kļūšanu par apdraudējuma sfēru. Drošības līdzekļi jāpiemēro atbilstoši draudiem, tāpēc nemilitārie draudi, kuri saskatāmi aiz ārvalstu pielietotās maigās varas, jo vairāk palielina nepieciešamību pēc jaunas koncepcijas, kas ņem vērā šos draudus.
Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir gan priekšrocība pasaulē, kur pastāvīgi rit preču apmaiņa, gan drauds brīdī, kad tranzīts tiek izmantots ļaunprātīgi vai kļūst par strīdu objektu. Situācijā, kad valsts ir ekonomiski ārkārtīgi atkarīga no tirdzniecības, tās uzturēšanai un atbalstam ir nepieciešams ievērojams valsts iekšējas stabilitātes līmenis gan politiski, gan ekonomiski, gan arī sociāli. Latvijas piemērs ir īpašs tādēļ, ka atrodas divu atšķirīgu pasauļu krustcelēs, kas joprojām uzlūko viena otru ar aizdomām.
Kaut arī politiski Latvija ir nospraudusi kursu pa Rietumu (Eiroatlantisko) vērtību vējam, valsts ekonomiskā atkarība no tās sadarbības partneriem padara to uzņēmīgāku pret maigās varas izpausmēm. Piemēram, šobrīd Latvijā notiekošās, sarežģītās pārmaiņas un pielāgošanās Eiropas Savienības prasībām attiecībā uz valsts ekonomisko stāvokli, rada Latvijas iedzīvotājos noraidošu attieksmi gan pret ES kā šķietamo agresoru, gan Latvijas valsti kā tādu par nespēju rīkoties un risināt problēmas neatkarīgi savu iedzīvotāju interesēs. Lielākoties tas sakņojas iedzīvotāju nepietiekamajā līdzdalībā politiskajos procesos un niecīgajā informētības pakāpē. Latvijā tikai 23% valsts dalību Eiropas Savienībā vērtē pozitīvi, kas ir zemākais rādītājs visā ES. Eiro- skeptiķu skaits jau pārsniedz eiro- optimistu skaitu. Šī parādība nav skaidrojama tikai ar politikas novērtējumu vien, tam pamatā ir arī katastrofāls Eiroatlantiskās identitātes trūkums un Rietumu filozofisko vērtību neizprašana. Brīžos, kad tiek apdraudēta vai samazinās cilvēku labklājība, kā tas notiek pasaules un vietēja mēroga ekonomiskās krīzes iespaidā, alternatīvas kļūst pievilcīgākas kaut vai ar to, ka tās ir atšķirīgas. Tā ir kā sava veida politiskā pavedināšana. Salīdzinot ar atbalstu ES iemiesotajām Eiroatlantiskajām vērtībām, gandrīz vai paradoksāli šķiet, ka Latvijas dalību NATO labvēlīgi vērtē aptuveni 46% Latvijas iedzīvotāju, kas arī ir ievērojami mazāk nekā iepriekšējā gadā. Taču nekā paradoksāla šeit nav, jo arī šie skaitļi izriet no tā, ka sabiedrībā NATO tiek uztverts nevis kā kopēju vērtību iemiesojumu, bet kā militārās drošības lietussargu, kura veidošanā ne vienmēr pati sabiedrība ir gatava līdzdarboties, par ko liecina bieži vien uzvirmojošās diskusijas par Latvijas dalības nepieciešamību starptautiskajās militārajās misijās.
Viena no aktuālākajām maigās varas izpausmēm Latvijā šobrīd ir ārvalstu lobija iesaistīšanās sabiedriskajā diskusijā par nacionālo identitāti, kuras ietvaros tiek formulēta arī piederība Eiroatlantiskajām vērtībām . Tas ietekmē ne tikai sabiedrībā pastāvošo identitātes problemātiku , bet arī valsts politisko un ekonomisko virzību kopumā. Maigā vara, kas šādi izpaužas, nav izolēts drauds tikai valstij, uz ko tā ir vērsta. Politiskās, bet līdz ar to arī ekonomiskās un sociālās nestabilitātes vairošana apdraud Aliansi kopumā – gan Latviju, gan tās sadarbības partneres. Savukārt maigās varas izpausmju neapzināšanās un nepretošanās tām kropļo sabiedrību tās pamatos, radot nepamatotu priekšstatu par sabiedrības vēlmēm, struktūru un kopīgajām vērtībām.
Tas, ka mēs nejūtamies Eiroatlantiskās identitātes piederīgi, ļauj mums vieglāk nonākt ārpus-Eiropas ekonomiskajā (arī politiskajā un pat intelektuālajā) ietekmes sfērā. NATO tas nevar neinteresēt, jo tā maigās varas darbības rezultātā tiek vājināta kā stratēģiski ekonomiski, tā arī politiski, turklāt politikas humanitārajā dimensijā spēcīgs trieciens tiek dots NATO pamatiem- kopīgajām vērtībām, integritātei un identitātei. Maigās varas spiediens, kas vērsts pret Eiroatlantiskās identitātes veidošanos un stiprināšanu, vienlaicīgi ir arī ekonomiskās ietekmes sfēras un NATO potenciāla (ekonomiskā un militārā) vājināšana. Visvairāk šāds maigās varas spiediens izpaužas jaunajās dalībvalstīs, kas nav paspējušas izveidot spēcīgu Eiroatlantisko identitāti sabiedrībā - bijušajās Varšavas pakta dalībvalstīs vai PSRS republikās.
Latvijā notiekošā sabiedriskā diskusija par nacionālajām vērtībām, kas ietver sevī arī piederību Eiroatlantiskajai identitātei un demokrātiskajām vērtībām, ja šajā diskusijā piedalās arī Latvijas sabiedrību nereprezentējošas grupas, kļūst par ārpus Eiroatlantiskās telpas subjektu maigās varas izpausmes arēnu. Alianses dalībvalstīm būtu jāiesaistās šādās diskusijās gan NATO globālā mērogā, gan katras valsts iekšienē, lai veicinātu globālas Eiro- atlantiskās identitātes veidošanos, kā arī šī identitātes pārstāvošo vērtību iedzīvināšanu katras Alianses dalībvalsts iedzīvotāju nacionālajā apziņā. Diskusijām par vēsturi, nacionālo apziņu, simboliem, valodu ir jānonāk NATO redzeslokā, jo tieši tās veido gan pamatu pašas Alianses eksistēšanai, gan arī augsni citu spēku maigās varas darbībai, kas to apdraud. NATO ir tik spēcīga, cik spēcīga ir vājākā no tās dalībvalstīm. Neuzticība vērtībām, struktūrām un politikai kopumā ir galvenais drauds NATO eksistencei ilgtermiņā, kas ar maigās varas instrumentiem tiek iesēts Alianses iekšienē.
Maigās varas vieta Stratēģiskajā koncepcijā ir vitāla valstīm, kas tieši nesaskaras ar stingro varu, arī Latvijai. NATO potenciāla stiprināšanai ir vitāli svarīgi iesaistīties atsevišķo Alianses dalībvalstu politikas humanitārās dimensijas norisēs, novēršot Maigās varas spiedienu pret Aliansi kopumā, kas vājina katru tās dalībvalsti atsevišķi. Latvijas stratēģiskajās interesēs būtu apzināt pret valsti un Aliansi kopumā izdarīto maigās varas spiedienu un pretoties tam, konsolidējot sabiedrību uz Eiroatlantisko vērtību pamata, izvēršot humanitārās dimensijas sadarbību ar Alianses partnervalstīm un radot pretspiedienu ārējas maigās varas izpausmēm. Tāpat Latvijai ir vitāli svarīgi, lai Jaunajā Stratēģiskajā koncepcijā tiktu stiprinātas Alianses mazo valstu loma, jo drošības problēmas ar ko saskaras Latvija tikpat apdraud arī citas vājākās valstis, sevišķi Austrumeiropā, kur politisks spiediens no ārpus Alianses valstīm ir sevišķi spēcīgs. Jaunā pasaule ir pierādījusi, ka tieši militāri draudi nav tie, kas apdraud pastāvošo kārtību. Terorisms no vienas puses un nemilitārie draudi no otras ir tie, kas rada apdraudējumu NATO dalībvalstīm. Šoreiz nerunājot par globālajām norisēm, kas apdraud planētas eksistenci kopumā. Tas, cik NATO būs gatava sastapties un pretoties šiem draudiem, izrietēs no dokumenta, kura sagatavošanai ir veltīts arī šis raksts. Latvijai nākas saskarties ar maigās varas izpausmēm ik dienas.

Šī raksta tapšanā milzīgs paldies Natālijai Knaidelei