Lopu kaušanas anatomija
Tradicionāli dzīvnieks ar trulu priekšmetu tiek apdullināts (nevests bezsamaņā), līdz ar to nejūt ķirurģisku iejaukšanos tā asinsrites sistēmā. tāpat viņš nejūt asins zaudējuma izraisīto organisma disfunkciju, kā arī neapzinās, ka ar viņu notiek kaut kas nelāgs. Tie kas bijuši bezsamaņā saprot, par ko ir runa. tāpat tradicionāli dzīvniekam tiek pārgriezta rīkle, līdz ar to nāve iestājas strauji, jo asinis izplūst pa galvenajām artērijām. Tāpat tradicionālajā kaušanas metodē dzīvnieka nervu paralīze veicina viņa dzīvībai svarīgo orgānu disfunkciju, kas veicina nāves iestāšanos, papildus asins zaudēšanai.
Košera metodē dzīvniekam to neapdullinot tiek veikts viens dūriens. Tātad- dzīvnieks atrodas pie pilnas apziņas. Viņa nervu sistēma nav paralizēta un viņa centrālā nervu sistēma formulē sāpju izjūtu, kad viņa audi tiek bojāti. Sāpju izjūta formulējas galvas smadzenēs, kur saplūst perifērās nervu sistēmas vadīti impulsi.
Vistām, kas skraida pa pagalmu bez galvas vairs nav šādu galvas smadzeņu, līdz ar to sāpju izjūta viņām neformulējas. Tāpat viņām esot bezapziņas stāvoklī (apziņa atkal ir galvas smadzeņu funkcija) tās nesaprot, kas ar tām ir noticis. Turklāt putniem perifērā nervu sistēma ir vairāk nodalīta no centrālās, nekā dzīvniekiem, līdz ar to tie arī var ilgāk pavadīt šādā bezgalvas stāvoklī.
Savukārt, runājot par cūkām, kas ar dunci mugurā ieskrien mežā- tur galvenais faktors ir tas, ka kāvējs ir īblis*, kas nevar trāpīt sirdī. Tā kā cūkas ir daudz grūtāk apdullināt, arī to reizēm ībļi neizdara kā nākas, līdz ar to kaušanas laikā lopiņš atjēdzas no bezsamaņas un loģiski reaģē uz ībļa centieniem to nomušīt. ir bijuši arī gadījumi- patoloģijas, kad cūkai ir divas sirdis, līdz ar to, kaujot tiek bojāta viena, bet otra kādu laiku turpina darboties. tad ja lopiņš atjēdzas- kaušana pārvēršas par košer cienīgu murgu, jo cūka mirst pie pilnas sajēgas lēnām noasiņojot. Protams, kāvējs, kas laicīgi to pamana lopiņu no jauna apdullina un pabeidz savu darbu.
Runājot par Eiropeiskajām vērtībām- pat bendes centās darboties humāni un nepalielināt upura fiziskās ciešanas. Skotijas karalienes Mērijas nāve iestājās tikai pēc otrā bendes cirvja cirtiena kas bija šoks visiem klātesošajiem. Galu galā tāpēc arī izgudroja giljotīnu- lai upura dzīve tiktu pārtraukta ātri un nesāpīgi.
Katrs varam iedomāties esam šo dzīvnieku vietā, jo cilvēka anatomija nemaz ne tik ļoti atšķiras no pārējo dzīvnieku anatomijas. Tikpat labi varētu būt jautājums par eitanāziju- vai humānāk to darīt cilvēkam esot bezsamaņa un aizgriezt fizioloģiskā šķīduma padevi, vai arī izmest viņu pa slimnīcas logu un tad ietriekt lielu dunci sirdī, kamēr pieturētu viņu aiz matiem un skaitītu tēvreizi.- rezultāts jau no tā nemainītos....
Secinājumi: pat bendes bija humānāki par mūsu amorālo un pērkamo deputātu vairākumu.
* nepraša, muļķis, kurš sevi nepamatoti uzskata par sava amata lietpratēju
piektdiena, 2009. gada 18. septembris
pirmdiena, 2009. gada 10. augusts
piektdiena, 2009. gada 29. maijs
Dāvināsim Sidrabenei Baltos ceriņus!
Daugavas Vanagu Darba svētku (1. maija) talkā Rīgā, Sidrabenē tika nosprausts nākamais jauniešu aktīvās rīcības mērķis. Jaunieši nolēma atsaukties partijas „Pilsoniskā Savienība” rīkotajai akcijai „Uzdāvini savai pilsētai ziedu!”. Šī politiskā partija ir zīmīga ne tikai ar savu nacionālo politiku, bet arī ar to, ka pēdējā laikā guvusi samērā plašu DV biedru atbalstu, turklāt tā arī izvirzījusi DVL priekšnieku J.A.Krūmiņu Rīgas domes vēlēšanām, bet DV CV pārstāvi A.Mežmali – Eiropas parlamenta vēlēšanām. Lai gan pati akcija bija saistīta ar Starptautisko ģimenes dienu 15.maijā, DV jaunieši uzsvēra, ka šis datums ir saistāms arī ar Latvijas vēsturē būtiskiem notikumiem tālajā 1934. gadā, kas sevišķi būtisks DV gara un vērtību veidošanās sakarā. Sākotnēji bija iecerēta pat tikšanās ar K.Ulmaņa krustdēlu, tomēr, kā tas jau ir gadiem ilgi pierādījies – DV jaunieši Latvijā nevienam tā īsti vajadzīgi nav, tā arī šī tikšanās izpalika.
Bet svarīgākais šajā dienā bija tas, ka DVL Daugavgrīvas un Ogres nodaļu jaunieši tiešām uzdāvināja „Sidrabenei” trīs lielus balto ceriņu krūmus, kuru augšanai arī turpmāk šīs nodaļas pastiprināti sekos līdzi. Ceriņi tika atgādāti no Daugavgrīvas nodaļas dibinātāja un priekšsēža E.Engīzera dzimtas mājām. Cerams, ka šie ceriņi, kuru pavēnī jau ir uzaudzis viens aktīvs Vanags arī turpmāk rosinās latviešu jauno paaudzi pievērsties Daugavas Vanagu ideāliem. Emocionālās atbildības dēļ arī tika izvēlēti šie ceriņi, kas ir tā saucami „baltie, parastie”, kas nozīmē – smaržīgie. Liekam lielas cerības, ka ceriņu smarža rosinās arī ķildīgos vanagus atcerēties par skaisto pasaulē, Latvijā un mūsu organizācijā. Tāpat šajos ceriņos ir arī iespējamas meklēt „laimes” – ziedus ar vairāk nekā četrām ziedlapiņām. Ceram, ka tie nesīs laimi mūsu organizācijai un tās namam Slokas ielā. Ceriņu un latviešu ideālu ilggadējā 81 gadu jaunā kopēja Lūcija Engīzere piedevām ceriņiem uzdāvināja arī trīs svečveida kastaņu stādiņus, kas arī tika iestādīti DV nama pievārtē, liekot pamatus nākotnes alejiņai gar kājāmgājēju celiņu uz DV nama parādes durvīm vedošajām, tikko sabetonētajām trepītēm. Ceriņu dāvināšana „Sidrabenei” notika kā 1. maija talkas papildinājums šī pavasara darba cēlienā, un aktīvo nodaļu jaunieši ir nolēmuši turpināt strādāt kopīgo Daugavas Vanagu māju un ideju labā.
Edgars Engīzers, DVL Daugavgrīvas nodaļa
Bet svarīgākais šajā dienā bija tas, ka DVL Daugavgrīvas un Ogres nodaļu jaunieši tiešām uzdāvināja „Sidrabenei” trīs lielus balto ceriņu krūmus, kuru augšanai arī turpmāk šīs nodaļas pastiprināti sekos līdzi. Ceriņi tika atgādāti no Daugavgrīvas nodaļas dibinātāja un priekšsēža E.Engīzera dzimtas mājām. Cerams, ka šie ceriņi, kuru pavēnī jau ir uzaudzis viens aktīvs Vanags arī turpmāk rosinās latviešu jauno paaudzi pievērsties Daugavas Vanagu ideāliem. Emocionālās atbildības dēļ arī tika izvēlēti šie ceriņi, kas ir tā saucami „baltie, parastie”, kas nozīmē – smaržīgie. Liekam lielas cerības, ka ceriņu smarža rosinās arī ķildīgos vanagus atcerēties par skaisto pasaulē, Latvijā un mūsu organizācijā. Tāpat šajos ceriņos ir arī iespējamas meklēt „laimes” – ziedus ar vairāk nekā četrām ziedlapiņām. Ceram, ka tie nesīs laimi mūsu organizācijai un tās namam Slokas ielā. Ceriņu un latviešu ideālu ilggadējā 81 gadu jaunā kopēja Lūcija Engīzere piedevām ceriņiem uzdāvināja arī trīs svečveida kastaņu stādiņus, kas arī tika iestādīti DV nama pievārtē, liekot pamatus nākotnes alejiņai gar kājāmgājēju celiņu uz DV nama parādes durvīm vedošajām, tikko sabetonētajām trepītēm. Ceriņu dāvināšana „Sidrabenei” notika kā 1. maija talkas papildinājums šī pavasara darba cēlienā, un aktīvo nodaļu jaunieši ir nolēmuši turpināt strādāt kopīgo Daugavas Vanagu māju un ideju labā.
Edgars Engīzers, DVL Daugavgrīvas nodaļa
Par Lielo DV talku 1.maijā Sidrabenē
2009. gada 1.maijā norisinājās Pirmā Lielā Daugavas Vanagu Pavasara Talka. Šīs talkas mērķis bija sakārtot DV īpašuma Rīgā, Slokas ielā 122 tuvāko apkārtni, kā arī sakārtot Galvenā nama fasādes pusi. Viena no Talkas rīkotāju iecerēm bija arī parādīt, ka arī ar nelieliem līdzekļiem, bet lielu entuziasmu ir iespējams sakārtot šo īpašumu tam pienācīgā stāvoklī.
Sākotnēji talka tika iecerēta kā DVL Daugavgrīvas un Ogres nodaļu jauniešu dāvana DVL Galvenā nama iemītniekiem Darba svētkos, jo pašas nodaļas minētās telpas savām vajadzībām neizmanto. Paldies DV CV par piešķirtajiem līdzekļiem talkas vajadzībām, par ko tika iegādāti materiāli talkas norisei.
Lai gan talkas sākums tika nosprausts uz pulksten 11.00, pirmie talcinieki sāka pulcēties jau stundu iepriekš. Kā nākas visi ieturējāmies, lai darba cēlienu varētu sākt ar spēkpilni. Tīri studentiskā gaisotnē talcinieki organizēja arī kopīgu maltīti, vispārējās krīzes apstākļos aprobežojoties ar desmaizēm, tomēr darbu kvalitāti tas pārāk krasi neiespaidoja. Liels paldies jāsaka arī Benitai Ansons, kura talciniekiem sarūpēja arī pīrādziņus ar kafiju un ar savu pozitīvo enerģiju iedrošināja jauniešus uz vēl lielākiem darbiem. Liels bija arī Regīnas Karpovičas ieguldījums, jo viņa vienīgā no vecākā gadagājuma DVL biedriem iesaistījās Talkas norisē tieši, palīdzot gan ar padomu, gan darbarīkiem. Protams, DV CV morālais un finansiālais atbalsts bija visbūtiskākais šīs talkas rīkošanā, tāpat uzteicams būtu arī DVL Valdes atbalsts šādai DV nodalu aktivitātei. Liels paldies talkotājiem no DVL Daugavgrīvas, Ogres, Imantas, Lubānas un DVV Bēraines nodaļām! Komiski šķita arī tas, ka liela daļa nedēļu pirms Talkas veiktajā plānošanas apgaitā konstatēto nepilnību īsi pirms talkas tika sakārtotas. Tā arī daudzus gadus salauztā stāvoklī esošās margas pie betonējamās uzejas tika saremontētas, šķiet, tikai pāris dienu pirms Talkas. Tā vien rādās, ka pietiek izsludināt, ka jaunieši nāks un kaut ko darīs, un liela daļa no darāmajiem darbiem tiks apdarīti.
Tā ap plkst. 11iem arī aizsākās lielie Talkas darbi. Kamēr vēl tika gādāti pēdējie nepieciešamie būvmateriāli un puķu dēsti, tika sagatavoti veidņi betonēšanas darbiem un sākts darbs pie dārza veidošanas. It kā tīrajā mauriņā tika sagrābtas veselas trīs kaudzes ar pērnajām lapām. Pēc kādas stundas tika atvests gan cements, gan puķu un krūmu stādi un lielais darbs uzņēma daudz plašākus apgriezienus. Nama fasādes pusē tika sastādīti daudzi košumkrūmi, kuri tika atzīti par piemērotāko rotu namam, kas arī ar laiku prasīs mazāku kopšanu, nekā puķu dobes. Kā viens no galvenajiem Talkas darbiem tika izvirzīts sānu uzejas slīpuma mazināšana, kas arī tika izdarīts, izveidojot trīs papildus pakāpienus. Šie pakāpieni būtiski atvieglinās vecākā gadagājuma vanagu iekļūšanu Slokas ielas namā, kas visus šos gadus bija viņiem pagrūtinoša, un kas pēc būtības arī bija viens no galvenajiem iemesliem šīs Talkas rīkošanai. Turklāt viens no pakāpieniem tika ierīkots lielā izdrupuša betona bedrē, kas lika klupt arī jauniešiem, ejot pa šo uzeju, tā „nošaujot divus zaķus ar vienu šāvienu- tika aizbetonēta bedre un izlīdzināts uzejas slīpums. Uz pirmā pakāpiena tika uzzīmēts arī izcils DV Vanags, kas pagaidām arī ir vienīgais pamanāmais apliecinājums šī nama piederībai Daugavas Vanagiem...un tas pēc tik daudziem „apsaimniekošanas” gadiem. Uz šīs pašas uzejas vēl gan būtu ierīkojami vēl vismaz trīs tādi pat pakāpieni, kā arī būtu jāatjauno betonējums uz esošajām trepēm pie Galvenā nama parādes durvīm. Tāpat vēl ir jāatjauno mūris pie parādes durvīm. Tomēr šiem darbiem šis talkas ietvaros nepietika ne laika, ne darbaroku, ne arī līdzekļu. Betonēšanas darbi tika pabeigti tikai ap plkst. 21iem, līdz ar to šīs dienas maksimums tika sasniegts un turpināmie darbi tikai pierāda nepieciešamību pēc šāda veida jauniešu aktivitāšu turpināšanas.
Paralēli betonēšanas darbiem norisinājās arī darbs pie DV nama verandas stiklojuma atjaunošanas. Kā Talkas laikā noskaidrojās, šie stikli ir izdauzīti jau vismaz 8! Gadus. Vienīgais, kas ticis darīts līdz šim bija logu aizsišana ar plēvi, kas ir ļoti īslaicīgs risinājums. Ne visi logi bija tādā stāvoklī, lai tos varētu sastiklot, kā arī viena diena tomēr ir par īsu, lai šo lielo darbu paveiktu pilnībā. Tā tika sastikloti 6 logi, kas tomēr ir būtisks solis verandas vizuālai sakārtošanai. Iespējams, plānojot rudens talku šiem darbiem varēs paredzēt vairāk resursu un jau gatavojoties talkai izgatavot arī jaunus logu rāmjus un stiprinājuma elementus, kur tas nepieciešams.
Ja puiši visu dienu nodarbojās ar šiem fiziski smagajiem darbiem- betonēšanu un stiklošanu, tad meitenes tāpat visu dienu veltīja ne mazāk grūtajam stādīšanas procesam. Kopumā fasādes puses zālienā tika iestādīti: Forsītija, violetas pildītais ceriņš, ložņājošais jasmīns, daudzgadīga lielziedu hortenzija, vesels lērums atraitnīšu, petūnijas, diascijas, kā arī vesels lērums pavasara sīpol- puķu, kas nākamajā pavasarī rotās visu DV nama fasādes nogāzi. Ziedi izvēlēti ar aprēķinu, lai to kopšana neprasītu pārāk lielus resursus, turklāt visi augi ir piemēroti Latvijas klimatam un ir daudzgadīgi. Ar laiku paredzam, šajā nogāzē no ziediem izveidot DV Vanaga kontūras, kas cauru gadu iezīmētu nogāzi DV krāsās, tomēr šim darbam ir jāaizstrādā pamatīgāks apzaļumošanas projekts, kam nepieciešamas arī attiecīgās zināšanas un līdzekļi. Arī šajā jomā vēl ir ko darīt, un šī talka bija viens patiešām liels solis kopīgās ieceres realizācijā.
Pašā dienas izskaņā abpus nama parādes durvīm tika uzstādīti divi dekoratīvi senlaicīgi lukturi, kas pieskaņojas nama kopīgajam tēlam un daudz organiskāk iekļaujas kopējā ēkas tēlā. Ar šiem lukturiem tika nomainīta līdz šim virs durvju portāla esoša padomju laiku apaļā dežūr- lampiņa, kas vairāk bija piemērota garāžas izgaismošanai nevis DV namam. Ar šo arī darāmie darbi tika pabeigti un arī darba diena noslēgta, jo laikrādis jau vēstīja- 23.30.
Kopumā vērtējot DV 1.maija Lielo pavasara talku, jāsaka, ka gan plānošanā, gan realizācijā tā ir vairāk nekā pozitīvi vērtējama. No sākotnēji plānotajiem 10-15 talciniekiem ieradās 10. Lielāks talcinieku skaits ievērojami sarežģītu darāmo darbu koordināciju, un arī pēc būtības nav nepieciešams. Skaidrs, ja būtu ieradušies 50 cilvēki, izdarīts būtu varbūt pat mazāk. Darāmie darbi parādīja, ka nav iespējams sakārtot šo namu vienā dienā. Tomēr arī šāda viena diena var ievērojami uzlabot ēkas ārējo izskatu. Tāpat arī šāda viena diena parāda cik ļoti DV jaunākajiem vanagiem rūp DV kopīgās lietas un cik daudz ir iespējams izdarīt, ja to patiešām vēlamies. Pirmajā reizē ir izdarīts daudz, bet tikpat daudz un vēl vairāk ir jādara arī turpmāk. Ir vajadzīgs kopīgs plāns par „Sidrabenes” sakopšanu un pilnveidošanu. Ir jādarbojas kopā! Ja katrs atnāk un noliek to kas mājās nav vajadzīgs, tad DVL prezentējošais īpašums izskatās pēc krāmu bodes. Pa mazumiņam vien un saskaņoti. Nenoliedzami bija sajūta, ka pašam pieliekot roku un redzot ka no tā sanāk kas skaists, to izpostīt negribas. Bet arī gaidīt, kad to izdarīs kāds cits nav prāta darbs. Pārsteidz nama pārvaldnieces ieguldījums, kurš astoņu gadu laikā nav bijis redzams, ja vienā dienā var izdarīt tik daudz un tikpat un vēl vairāk redzēt izdarāmo lietu.
Talku rīkoja un šo rakstu rakstīja: Edgars Engīzers (DVL Daugavgrīvas nodaļas priekšsēdis) un Agnese Ziemele (DVL Ogres nodaļas jauniešu kopas vadītāja)
Sākotnēji talka tika iecerēta kā DVL Daugavgrīvas un Ogres nodaļu jauniešu dāvana DVL Galvenā nama iemītniekiem Darba svētkos, jo pašas nodaļas minētās telpas savām vajadzībām neizmanto. Paldies DV CV par piešķirtajiem līdzekļiem talkas vajadzībām, par ko tika iegādāti materiāli talkas norisei.
Lai gan talkas sākums tika nosprausts uz pulksten 11.00, pirmie talcinieki sāka pulcēties jau stundu iepriekš. Kā nākas visi ieturējāmies, lai darba cēlienu varētu sākt ar spēkpilni. Tīri studentiskā gaisotnē talcinieki organizēja arī kopīgu maltīti, vispārējās krīzes apstākļos aprobežojoties ar desmaizēm, tomēr darbu kvalitāti tas pārāk krasi neiespaidoja. Liels paldies jāsaka arī Benitai Ansons, kura talciniekiem sarūpēja arī pīrādziņus ar kafiju un ar savu pozitīvo enerģiju iedrošināja jauniešus uz vēl lielākiem darbiem. Liels bija arī Regīnas Karpovičas ieguldījums, jo viņa vienīgā no vecākā gadagājuma DVL biedriem iesaistījās Talkas norisē tieši, palīdzot gan ar padomu, gan darbarīkiem. Protams, DV CV morālais un finansiālais atbalsts bija visbūtiskākais šīs talkas rīkošanā, tāpat uzteicams būtu arī DVL Valdes atbalsts šādai DV nodalu aktivitātei. Liels paldies talkotājiem no DVL Daugavgrīvas, Ogres, Imantas, Lubānas un DVV Bēraines nodaļām! Komiski šķita arī tas, ka liela daļa nedēļu pirms Talkas veiktajā plānošanas apgaitā konstatēto nepilnību īsi pirms talkas tika sakārtotas. Tā arī daudzus gadus salauztā stāvoklī esošās margas pie betonējamās uzejas tika saremontētas, šķiet, tikai pāris dienu pirms Talkas. Tā vien rādās, ka pietiek izsludināt, ka jaunieši nāks un kaut ko darīs, un liela daļa no darāmajiem darbiem tiks apdarīti.
Tā ap plkst. 11iem arī aizsākās lielie Talkas darbi. Kamēr vēl tika gādāti pēdējie nepieciešamie būvmateriāli un puķu dēsti, tika sagatavoti veidņi betonēšanas darbiem un sākts darbs pie dārza veidošanas. It kā tīrajā mauriņā tika sagrābtas veselas trīs kaudzes ar pērnajām lapām. Pēc kādas stundas tika atvests gan cements, gan puķu un krūmu stādi un lielais darbs uzņēma daudz plašākus apgriezienus. Nama fasādes pusē tika sastādīti daudzi košumkrūmi, kuri tika atzīti par piemērotāko rotu namam, kas arī ar laiku prasīs mazāku kopšanu, nekā puķu dobes. Kā viens no galvenajiem Talkas darbiem tika izvirzīts sānu uzejas slīpuma mazināšana, kas arī tika izdarīts, izveidojot trīs papildus pakāpienus. Šie pakāpieni būtiski atvieglinās vecākā gadagājuma vanagu iekļūšanu Slokas ielas namā, kas visus šos gadus bija viņiem pagrūtinoša, un kas pēc būtības arī bija viens no galvenajiem iemesliem šīs Talkas rīkošanai. Turklāt viens no pakāpieniem tika ierīkots lielā izdrupuša betona bedrē, kas lika klupt arī jauniešiem, ejot pa šo uzeju, tā „nošaujot divus zaķus ar vienu šāvienu- tika aizbetonēta bedre un izlīdzināts uzejas slīpums. Uz pirmā pakāpiena tika uzzīmēts arī izcils DV Vanags, kas pagaidām arī ir vienīgais pamanāmais apliecinājums šī nama piederībai Daugavas Vanagiem...un tas pēc tik daudziem „apsaimniekošanas” gadiem. Uz šīs pašas uzejas vēl gan būtu ierīkojami vēl vismaz trīs tādi pat pakāpieni, kā arī būtu jāatjauno betonējums uz esošajām trepēm pie Galvenā nama parādes durvīm. Tāpat vēl ir jāatjauno mūris pie parādes durvīm. Tomēr šiem darbiem šis talkas ietvaros nepietika ne laika, ne darbaroku, ne arī līdzekļu. Betonēšanas darbi tika pabeigti tikai ap plkst. 21iem, līdz ar to šīs dienas maksimums tika sasniegts un turpināmie darbi tikai pierāda nepieciešamību pēc šāda veida jauniešu aktivitāšu turpināšanas.
Paralēli betonēšanas darbiem norisinājās arī darbs pie DV nama verandas stiklojuma atjaunošanas. Kā Talkas laikā noskaidrojās, šie stikli ir izdauzīti jau vismaz 8! Gadus. Vienīgais, kas ticis darīts līdz šim bija logu aizsišana ar plēvi, kas ir ļoti īslaicīgs risinājums. Ne visi logi bija tādā stāvoklī, lai tos varētu sastiklot, kā arī viena diena tomēr ir par īsu, lai šo lielo darbu paveiktu pilnībā. Tā tika sastikloti 6 logi, kas tomēr ir būtisks solis verandas vizuālai sakārtošanai. Iespējams, plānojot rudens talku šiem darbiem varēs paredzēt vairāk resursu un jau gatavojoties talkai izgatavot arī jaunus logu rāmjus un stiprinājuma elementus, kur tas nepieciešams.
Ja puiši visu dienu nodarbojās ar šiem fiziski smagajiem darbiem- betonēšanu un stiklošanu, tad meitenes tāpat visu dienu veltīja ne mazāk grūtajam stādīšanas procesam. Kopumā fasādes puses zālienā tika iestādīti: Forsītija, violetas pildītais ceriņš, ložņājošais jasmīns, daudzgadīga lielziedu hortenzija, vesels lērums atraitnīšu, petūnijas, diascijas, kā arī vesels lērums pavasara sīpol- puķu, kas nākamajā pavasarī rotās visu DV nama fasādes nogāzi. Ziedi izvēlēti ar aprēķinu, lai to kopšana neprasītu pārāk lielus resursus, turklāt visi augi ir piemēroti Latvijas klimatam un ir daudzgadīgi. Ar laiku paredzam, šajā nogāzē no ziediem izveidot DV Vanaga kontūras, kas cauru gadu iezīmētu nogāzi DV krāsās, tomēr šim darbam ir jāaizstrādā pamatīgāks apzaļumošanas projekts, kam nepieciešamas arī attiecīgās zināšanas un līdzekļi. Arī šajā jomā vēl ir ko darīt, un šī talka bija viens patiešām liels solis kopīgās ieceres realizācijā.
Pašā dienas izskaņā abpus nama parādes durvīm tika uzstādīti divi dekoratīvi senlaicīgi lukturi, kas pieskaņojas nama kopīgajam tēlam un daudz organiskāk iekļaujas kopējā ēkas tēlā. Ar šiem lukturiem tika nomainīta līdz šim virs durvju portāla esoša padomju laiku apaļā dežūr- lampiņa, kas vairāk bija piemērota garāžas izgaismošanai nevis DV namam. Ar šo arī darāmie darbi tika pabeigti un arī darba diena noslēgta, jo laikrādis jau vēstīja- 23.30.
Kopumā vērtējot DV 1.maija Lielo pavasara talku, jāsaka, ka gan plānošanā, gan realizācijā tā ir vairāk nekā pozitīvi vērtējama. No sākotnēji plānotajiem 10-15 talciniekiem ieradās 10. Lielāks talcinieku skaits ievērojami sarežģītu darāmo darbu koordināciju, un arī pēc būtības nav nepieciešams. Skaidrs, ja būtu ieradušies 50 cilvēki, izdarīts būtu varbūt pat mazāk. Darāmie darbi parādīja, ka nav iespējams sakārtot šo namu vienā dienā. Tomēr arī šāda viena diena var ievērojami uzlabot ēkas ārējo izskatu. Tāpat arī šāda viena diena parāda cik ļoti DV jaunākajiem vanagiem rūp DV kopīgās lietas un cik daudz ir iespējams izdarīt, ja to patiešām vēlamies. Pirmajā reizē ir izdarīts daudz, bet tikpat daudz un vēl vairāk ir jādara arī turpmāk. Ir vajadzīgs kopīgs plāns par „Sidrabenes” sakopšanu un pilnveidošanu. Ir jādarbojas kopā! Ja katrs atnāk un noliek to kas mājās nav vajadzīgs, tad DVL prezentējošais īpašums izskatās pēc krāmu bodes. Pa mazumiņam vien un saskaņoti. Nenoliedzami bija sajūta, ka pašam pieliekot roku un redzot ka no tā sanāk kas skaists, to izpostīt negribas. Bet arī gaidīt, kad to izdarīs kāds cits nav prāta darbs. Pārsteidz nama pārvaldnieces ieguldījums, kurš astoņu gadu laikā nav bijis redzams, ja vienā dienā var izdarīt tik daudz un tikpat un vēl vairāk redzēt izdarāmo lietu.
Talku rīkoja un šo rakstu rakstīja: Edgars Engīzers (DVL Daugavgrīvas nodaļas priekšsēdis) un Agnese Ziemele (DVL Ogres nodaļas jauniešu kopas vadītāja)
piektdiena, 2009. gada 15. maijs
Vēstures izpratni vairos ar tūrisma maršrutu
Rīgas Pieminekļu aģentūra izstrādājusi un piedāvā tūrisma firmām izmantot jaunu maršrutu ''Militārvēsturiskie pieminekļi Rīgā'', kas veltīts Latvijas neatkarības cīņām un 1918./1919. gada notikumiem.
Ārzemēs militārvēsturiska rakstura objektu apmeklējumi ir ļoti populāri, tādēļ arī Rīga varētu ko piedāvāt, sacīja Pieminekļu aģentūras vēsturnieks Edgars Engīzers. Piedāvātais maršruts gan izveidots, vairāk domājot par pašmāju skolu jauniešu iepazīstināšanu ar valsts vēsturi, taču viens otrs objekts būtu interesants arī ārzemniekiem. Kopumā maršrutā ir ap 20 objektu, kas sadalīti trīs posmos. Apmeklēt var arī tikai vienu no posmiem. Pirmais sāktos pie Nacionālā teātra, kur 1918. gadā pasludināta Latvijas valsts, turpinātos ar stāstu pie Zemgales tilta balstiem Daugavmalā, tad sekotu Daugavgrīvas cietokšņa un 1919. gadā kritušo angļu un franču kara jūrnieku pieminekļa apmeklējums; Bumbu kalniņš, kur 1919. gadā atradās Latgales divīzijas komandiera Krišjāņa Berķa štābs; piemineklis 6. Rīgas kājnieku pulka karavīriem Sudrabkalniņā; piemineklis Autotanku pulka karavīriem Slokas ielā. Posms noslēgtos pie pieminekļa 1919. gada rudens kaujās kritušajiem Dzelzceļa tilta galā Torņakalnā. Otrā daļa būtu veltīta objektiem pilsētas centrā, bet trešā – Meža kapos un Teikā. Drīzumā maršrutu kopā ar aprakstu paredzēts ievietot interneta mājaslapā ''rigaspieminekli.lv'' vai ''rigatourism.lv''. Engīzers norādīja, ka Pieminekļu aģentūra patlaban gatavo arī tematiskos maršrutus pa vietām, kas saistās ar kultūras darbiniekiem, represijām, Krievijas impērijas un Otrā pasaules kara militārajiem pieminekļiem. Vienīgā nelaime, ka aģentūras turpmākais liktenis joprojām ir neskaidrs, jo Rīgas dome līdzekļu taupīšanas vārdā grasās par Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa uzturēšanu atbildīgo institūciju apvienot ar aģentūru ''Mežaparks'', kas nozīmē pirmās likvidāciju.
(c) Latvijas avīze
11.05.2009.
Autors: Viesturs Sprūde.
Ārzemēs militārvēsturiska rakstura objektu apmeklējumi ir ļoti populāri, tādēļ arī Rīga varētu ko piedāvāt, sacīja Pieminekļu aģentūras vēsturnieks Edgars Engīzers. Piedāvātais maršruts gan izveidots, vairāk domājot par pašmāju skolu jauniešu iepazīstināšanu ar valsts vēsturi, taču viens otrs objekts būtu interesants arī ārzemniekiem. Kopumā maršrutā ir ap 20 objektu, kas sadalīti trīs posmos. Apmeklēt var arī tikai vienu no posmiem. Pirmais sāktos pie Nacionālā teātra, kur 1918. gadā pasludināta Latvijas valsts, turpinātos ar stāstu pie Zemgales tilta balstiem Daugavmalā, tad sekotu Daugavgrīvas cietokšņa un 1919. gadā kritušo angļu un franču kara jūrnieku pieminekļa apmeklējums; Bumbu kalniņš, kur 1919. gadā atradās Latgales divīzijas komandiera Krišjāņa Berķa štābs; piemineklis 6. Rīgas kājnieku pulka karavīriem Sudrabkalniņā; piemineklis Autotanku pulka karavīriem Slokas ielā. Posms noslēgtos pie pieminekļa 1919. gada rudens kaujās kritušajiem Dzelzceļa tilta galā Torņakalnā. Otrā daļa būtu veltīta objektiem pilsētas centrā, bet trešā – Meža kapos un Teikā. Drīzumā maršrutu kopā ar aprakstu paredzēts ievietot interneta mājaslapā ''rigaspieminekli.lv'' vai ''rigatourism.lv''. Engīzers norādīja, ka Pieminekļu aģentūra patlaban gatavo arī tematiskos maršrutus pa vietām, kas saistās ar kultūras darbiniekiem, represijām, Krievijas impērijas un Otrā pasaules kara militārajiem pieminekļiem. Vienīgā nelaime, ka aģentūras turpmākais liktenis joprojām ir neskaidrs, jo Rīgas dome līdzekļu taupīšanas vārdā grasās par Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa uzturēšanu atbildīgo institūciju apvienot ar aģentūru ''Mežaparks'', kas nozīmē pirmās likvidāciju.
(c) Latvijas avīze
11.05.2009.
Autors: Viesturs Sprūde.
ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīlis
Par terminoloģiju: Trimda, diaspora, klaids
Skaidrs, ka uz Latviešu disaporu var raudzīties dažādi. Nedomāju, ka I.Ķeniņa kungs bija domājis plaši pazīstamo terminu "klaida latvieši" kā atvasinātu no vārda "klaidonis", bet gan no termina "izkliedēts", kas visumā samērā precīzi raksturo ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus. Lai vai cik ļoti gribētos, par Latviešu Trimdu, šobrīd šo tautiešu kategoriju īsti dēvēt nevar, jo Trimda ir brīvprātīga (protams, dažādu politiska rakstura motīvu un iemeslu radīta) cilvēka dzīvošana ārpus savas valsts. Piespiedu kārtā šādu pat dzīvi ārpus savas valsts sauc par izsūtījumu. šo pašu parādību, ja tā saistāma vairāk ar nepolitiskas dabas cēloņiem (ekonomisku vai sadzīvisku izvēli) visbiežāk sauc par emigrāciju. Vēsturiski izveidojusies situācija, kas radīja latviešu Trimdu ir mainījusies. Esība Trimdā ir sava veida protests pret politisko iekārtu, kas liek pamest savu valsti. Bet šī iekārta ir mainījusies un es neticu, ka kaut viens no "Trimdas" latviešiem ar savu atrašanos "Trimdā" gribētu protestēt pret politisko iekārtu Latvijā. Protams, Trimda ir ne tikai olitisks protests, bet tā ir arī indivīda drošības pašnodrošināšana pametot teritoriju, kura viņš tiek apdraudēts. Jebkurā gadījumā pēc 1991.g. šādu apstākļu vairs neeksistē. Līdz ar to arī par "Trimdu "kā tādu īsti runāt nevar.
Protams, šis jautājums ir plaši diskutēts, tomēr šķiet, ka atrast precīzu un visus apmierinošu apzīmējumu latviešu diasporai nebūs nemaz tik viegli.
Bēgļi- termins lietojams tikai kara un īsā pēckara posmā,
Trimda- pēc definīcijas vairs īsti nevar tikt uzskatīta kā tāda, jo nav šķēršļu, lai dzīvotu Latvijā
Emigrācija- aizvaino lielu daļu ārzemēs dzīvojošo latviešu, jo liek noskārst nevēlēšanās atgriezties dzimtenēekonomisko pamatojumu,
Diaspora- arīdzan aizvaino ārzemēs dzīvojošos latviešus, jo neparāda īpašos apstākļus, kuros viņi nokļuvuši mītņu zemēs, tomēr, manuprat, samērā korekts apzīmēums, kas ietver visus ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus
Klaids- mēģinājums radīt jaunu, latviskas cilmes terminu, tomēr, ne sevišķi veiksmīgs.
Nedomāju, ka ir vērts censties atrast kādu jaunvārdu ārzemēs dzīvojošo latviešu apzīmēšanai, drīzāk gan Latvijā, gan ārpus tās ir jāsaprot un savā ziņā jāvienojas, par šīs parādības nosaukumu. "Trimda", pat ja šo terminu turpina lietot attiecībā uz "trimdiniekiem", lai vai cik skumji tas nebūtu, bet salīdzinoši pārskatāmā nākotnē izbeigsies dabisko demogrāfisko norišu dēļ. Skaidrs, ak nevar par Trimdu uzskatīt visus, kas devušies ārpus Latvijas arī pēc neatkarības atjaunošanas labākas dzīves meklējumos, kā arī tos, aks dzimuši ārzemēs un daļa no kuriem un jāsaka liela daļa pat tā īsti neidentificējas kā latvieši. Nepretendēšu uz godu atrisināt šo problēmu, bet aicināšu neradīt neesošus šķēršļus savā komunikācijā. Mēs visi esam par latvisku Latviju un par latviskiem latviešiem. Atšķirība ir tā, ka nav tā skaidri definēts, kas ir latvisks.
Nemaz nesākšu pieminēt ārzemju latviešu snobismu, kas, paldies dievam, pēdējos gados ievērojami samazinājies, attiecībā pret latviešiem Latvijā, gan valodas un identitātes ziņā, gan kūltūru un mentalitāti kā tādu. Nekad nepiekritīšu, ka Endzelīniskā latviešu valoda, kuru lieto daži tūkstoši ārzemēs dzīvojošo latviešu ir pareizāka latviešu valoda, nekā valoda, kurā runā Latvijā lielākā nācijas daļa. Valoda tāpat kā kūltūra vienmēr attīstās, tāpat arī mūsu izpratnei un garam ir jāatīstās.
Nedalīsiemies pareizajos un pareizākajos latviešos- viena saujiņa vien esam plašajā pasaules nāciju katlā.
Nacionālisms ir pozitīvs virzītājspēks, bet arī to var novest līdz absurdam, vēsturē tas ir pierādījies. Tāpat tā noliegšan arīdzan viegli var novest līdz absurdam. Skaidrs, ka arī nacionālisms kā parādība ir attīstīejies gan no 19.gs. nacionālisma, gan 20.gs. 30.gadu nacionālisma, gan no 20.gs. lielākās traģēdijas absurdiem.
Protams, šis jautājums ir plaši diskutēts, tomēr šķiet, ka atrast precīzu un visus apmierinošu apzīmējumu latviešu diasporai nebūs nemaz tik viegli.
Bēgļi- termins lietojams tikai kara un īsā pēckara posmā,
Trimda- pēc definīcijas vairs īsti nevar tikt uzskatīta kā tāda, jo nav šķēršļu, lai dzīvotu Latvijā
Emigrācija- aizvaino lielu daļu ārzemēs dzīvojošo latviešu, jo liek noskārst nevēlēšanās atgriezties dzimtenēekonomisko pamatojumu,
Diaspora- arīdzan aizvaino ārzemēs dzīvojošos latviešus, jo neparāda īpašos apstākļus, kuros viņi nokļuvuši mītņu zemēs, tomēr, manuprat, samērā korekts apzīmēums, kas ietver visus ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus
Klaids- mēģinājums radīt jaunu, latviskas cilmes terminu, tomēr, ne sevišķi veiksmīgs.
Nedomāju, ka ir vērts censties atrast kādu jaunvārdu ārzemēs dzīvojošo latviešu apzīmēšanai, drīzāk gan Latvijā, gan ārpus tās ir jāsaprot un savā ziņā jāvienojas, par šīs parādības nosaukumu. "Trimda", pat ja šo terminu turpina lietot attiecībā uz "trimdiniekiem", lai vai cik skumji tas nebūtu, bet salīdzinoši pārskatāmā nākotnē izbeigsies dabisko demogrāfisko norišu dēļ. Skaidrs, ak nevar par Trimdu uzskatīt visus, kas devušies ārpus Latvijas arī pēc neatkarības atjaunošanas labākas dzīves meklējumos, kā arī tos, aks dzimuši ārzemēs un daļa no kuriem un jāsaka liela daļa pat tā īsti neidentificējas kā latvieši. Nepretendēšu uz godu atrisināt šo problēmu, bet aicināšu neradīt neesošus šķēršļus savā komunikācijā. Mēs visi esam par latvisku Latviju un par latviskiem latviešiem. Atšķirība ir tā, ka nav tā skaidri definēts, kas ir latvisks.
Nemaz nesākšu pieminēt ārzemju latviešu snobismu, kas, paldies dievam, pēdējos gados ievērojami samazinājies, attiecībā pret latviešiem Latvijā, gan valodas un identitātes ziņā, gan kūltūru un mentalitāti kā tādu. Nekad nepiekritīšu, ka Endzelīniskā latviešu valoda, kuru lieto daži tūkstoši ārzemēs dzīvojošo latviešu ir pareizāka latviešu valoda, nekā valoda, kurā runā Latvijā lielākā nācijas daļa. Valoda tāpat kā kūltūra vienmēr attīstās, tāpat arī mūsu izpratnei un garam ir jāatīstās.
Nedalīsiemies pareizajos un pareizākajos latviešos- viena saujiņa vien esam plašajā pasaules nāciju katlā.
Nacionālisms ir pozitīvs virzītājspēks, bet arī to var novest līdz absurdam, vēsturē tas ir pierādījies. Tāpat tā noliegšan arīdzan viegli var novest līdz absurdam. Skaidrs, ka arī nacionālisms kā parādība ir attīstīejies gan no 19.gs. nacionālisma, gan 20.gs. 30.gadu nacionālisma, gan no 20.gs. lielākās traģēdijas absurdiem.
sestdiena, 2009. gada 7. februāris
Neatkārtot jau piedzīvoto
Latvijas Avīze
22.01.2009.
Edgars Engīzers – gados jauns, aktīvs un enerģijas pilns vēsturnieks – strādā Rīgas pašvaldības aģentūrā "Rīgas pieminekļu aģentūra", bet brīvajā laikā ir aktīvs biedrības "Daugavas vanagi Latvijā" biedrs.
Edgaru var sastapt dažādos ar Latvijas vēsturi saistītos pasākumos. Nesen viņš bija viens no nedaudzajiem jauniešiem Rūdolfa Bangerska jubilejas konferencē, arī Gaisa spēka izpalīgu piemiņas pasākumā Rīgas Brāļu kapos. Intervijas laikā nostiprinājās iespaids – par vēsturi Edgaram ir profesionāla interese, un tas arī ir galvenais jaunieša sabiedrisko aktivitāšu virzītājs. Cerībā, ka Edgars reiz kļūs par Latvijā pazīstamu vēstures zinātnes autoritāti, aicināju viņu uz sarunu par pagātni, šodienu un nākotni.
– Vai no vēstures var mācīties?
Edgars Engīzers: – Šo jautājumu politiķi ļoti bieži uzdod vēsturniekiem. Mācīties noteikti var, taču to nevajadzētu uztvert burtiskā nozīmē. Var vilkt kaut kādas paralēles notikumu attīstībā, bet neviens notikums neatkārtojas mats matā. Noteikti nevar skatīties uz to, kas tika darīts 15 – 18 gadus pēc neatkarības izcīnīšanas starpkara periodā un domāt, ka šodien mums jārīkojas tāpat. Bet mācīties var to, kas ir parādījies jau ilgos vēsturiskos procesos, piemēram, sadarbības jautājumos starp dažādām interešu grupām un partijām, gan arī starp valstīm un nācijām, jo starptautiskās problēmas, kas ir šodien, ir parādījušās jau gadsimtiem ilgi.
No vēstures var mācīties pašu attieksmi, savstarpējo komunikāciju. Mūsu dzīves modelis jau veidojas atkarībā no mūsu zināšanām par vēsturi, ko iegūstam gan ģimenē, gan skolā.
– Varat minēt kādu konkrētu piemēru?
– 1939. gadā notika vācbaltiešu izceļošana, ko tajā laikā uztvēra ar ārkārtīgi lielu sajūsmu, ka beidzot Latvijas tauta ir atbrīvota no kaklakungiem, taču neviens tobrīd vēl neaptvēra, ka tā ir prelūdija kaut kam plašākam. Konkrētāk, Otrā pasaules kara ienākšanai Latvijā.
– Vai ar šo piemēru biji domājis, ka mums būtu jāsatraucas, ja cittautieši sāktu masveidā izceļot?
– Ņemot vērā to, ka cittautieši Latvijā ir ļoti liels procents, tad, pat ja nenāktu militārie spēki, iespējams, tā tik un tā būtu katastrofa. Daudzos reģionos šis cittautiešu procents ir ļoti liels. Ja viņi visi vienkārši aizbrauktu, būtu lielas problēmas kaut vai saimnieciskajā ziņā.
– Vai piekrīti, ka vēsture visos laikos ir bijis kā instruments politiķu rokās un galvenokārt tā arī izmantota politiskajām vajadzībām?
– Gan sabiedrība, gan politiķi ir tie, kas veido šo pieprasījumu pēc vēstures, vēstures faktiem. Minēšu piemēru: pirms dažiem gadiem ļoti strauji uzplauka holokausta studijas. Jautājums – kāpēc? Ne jau tāpēc, ka visi vēsturnieki pēkšņi būtu sākuši interesēties tieši par šo lietu, par kuru iepriekš tik pastiprināti neinteresējās. Sabiedrībā pieauga pieprasījums tieši pēc šādas informācijas.
– Ja sabiedrībai parādās pieprasījums ne tikai pēc objektīvas informācijas, bet pēc kāda vēsturiska mīta, vai tad vēsturnieki to meklē un pieskaņo atbilstoši politiskajām vajadzībām?
– Tas nu ir atkarīgs no konkrētā vēsturnieka profesionalitātes un ētikas principiem. Starpkara periodā ļoti populāri bija meklēt senlatviešu karaļvalsti, ir izplatīts mīts, ka arheologiem tika uzdots atrast senlatviešu ķēniņa kroni. No mūsdienu viedokļa raugoties, tās ir pilnīgas muļķības. Mūsdienās kādam blēdim to jau ir daudz grūtāk pasniegt sabiedrībai, jo tā zina daudz vairāk vēsturiskos faktus.
Labs piemērs varētu būt Krievija, kurai ir tā saucamā oficiālā vēsture, ko gan finansiāli, gan idejiski lobē valdība, to pasniedz skolās, taču tajā pašā laikā ir daudzi redzami vēsturnieki, kuri šādam vēstures interpretējumam nepiekrīt un aktīvi pauž savu viedokli, kas ir vairāk pieņemama arī visai citai pasaulei. No Eiropas tieši Krievija un Baltkrievija varētu būt tās valstis, kur vēsture ir visvairāk politizēta.
– Vienmēr bijuši vēsturnieki, piemēram, Uldis Ģermānis un Visvaldis Lācis, kuri par vēstures faktiem raksta ļoti emocionāli, kas būtībā vairs nav tikai vēsturisko faktu kopums, bet arī daiļliteratūra. Vai tu atbalsti šāda veida vēstures pasniegšanu?
– Šāda vēstures pasniegšana ir daudz pateicīgāka tieši tiem cilvēkiem, kuri šos faktus zina mazāk. Profesionāls vēsturnieks apzinās, ka ir neskaitāmas vēstures skolas, kas katra savā veidā šo vēsturi iekrāso citādu. Populārzinātniskā pieeja ir tā, ko vislabāk uztver lasītājs. Akadēmiskā literatūra ir domāta šaurākam lokam jau ar konkrētām interesēm par kādu jomu. Piemēram, žurnāls, kas jau gadu tiek izdots Latvijā, – "Ilustrētā Pasaules Vēsture". Pieļauju, šis žurnāls sabiedrībai sniedz lielāku priekšstatu par vēsturi nekā visi Zinātņu akadēmijas un Latvijas Vēstures institūta raksti kopumā.
– Kā tu vērtē vēstures zināšanu līmeni mūsu sabiedrībā, it īpaši jaunajā paaudzē?
– Varētu vēlēties labākas zināšanas. Tas izskaidrojams ar to, ko piedāvā jaunajai paaudzei, kādus brīvā laika pavadīšanas pasākumus, kādus informācijas avotus... Manuprāt, vajadzētu likt daudz lielāku uzsvaru uz to, lai jaunā paaudze zinātu vēsturi, lai tā nākotnē nebūtu tikai patērētāju sabiedrība, bet inteliģentu un domājošu pilsoņu kopums.
– Cik liela ir korelācija starp vēstures zināšanām un patriotisko audzināšanu? Vai patriotiskajā audzināšanā vēstures zināšanas varētu būt viens no būtiskākajiem stūrakmeņiem?
– Jā, tā tam vajadzētu būt. Patriotiskajai audzināšanai vajadzētu būt virzītai uz indivīdu zināšanu un spriestspēju palielināšanu. Vēsture ir jāizprot, lai varētu spriest par šodienas notikumiem. Pirmskara Latvijas laikā tā audzināšana, kas tika pasniegta mazpulku organizācijām, gan vairāk sašaurināja cilvēku zināšanu loku nekā paplašināja, jo tika pasniegta vien tā informācija un fakti, kas bija izdevīgi, pārējie noklusēti. Plašas vēstures zināšanas palielina cilvēku izpratni par valsti un nacionālo identitāti kopumā.
– Vai tu piekriti apgalvojumam, ka Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē studenti ir samērā patriotiskāk noskaņoti nekā citās fakultātēs?
– Katra fakultāte uzliek savu zīmogu studentiem. Tā ir pirmā vieta pēc vidusskolas, kur cilvēki sanāk kopā pēc savām interesēm. Pie klasiskās patriotisma definīcijas viennozīmīgi pieder vēstures zināšanas. Es tiešām pazīstu ļoti daudz patriotiski noskaņotu vēstures studentu. Iespējams tādēļ, ka vēsturē pievērš lielu uzmanību Latvijai un latviešiem arī daudzi vēsturnieki ir patriotiski.
– Vai tas ietekmē kaut kādā veidā arī viņu vērtību skalu?
– Tas ietekmē ne tikai viņu vērtību skalu, bet arī viņu izteiksmes līdzekļus, ko viņi velta sabiedrībai. Es nevaru pateikt, vai tas ir patriotisms – Tēvzemes mīlestība. Manuprāt, tā ir individuāla parādība. Tikpat labi ekonomists vai jurists var būt daudz lielāks patriots. Piemēram, juristam Andrim Grūtupam laikam būtu grūti pārmest patriotisma trūkumu.
– Tu noteikti redzēji filmu "Rīgas sargi". Šobrīd ir jauns projekts "Jaunie Rīgas sargi", kas domāts jauniešiem. Vai tev arī ir kādas idejas, kas līdzīgi varētu vairot jauniešos interesi par vēsturi? Noteikti piekritīsi, ka šāda pieeja jauniešos radīja daudz lielāku interesi un zināšanas par to, kas bija Bermonts, kas notika 1919. gadā utt., nekā tas, ko vēstures skolotāja stāsta pie tāfeles.
– Jā, "Rīgas sargi" noteikti vairoja šo interesi, lai gan filmā bija arī daudz neprecizitāšu un kļūdu, un es pat teiktu, ka to bija ļoti viegli labot, piesaistot vairāk profesionāļus tieši radīšanas procesā. Tad šo filmu, iespējams, arī mazāk kritizētu. Bet par kļūdām nerunāšu, jo tā jau ir cita tēma. Diemžēl ar šādām kļūdām rada nepatiesu priekšstatu tiem, kas vēsturi tik labi nezina, un šādu darbu tomēr viņi uztver labāk nekā stāstīto mācību stundās.
– Vai tu vari ieteikt notikumus, kuri būtu vērti, lai par tiem uzņemtu filmas?
– Latvijā diezgan nepopulārs un neizmantots ir 1934. gada 15. maijs, kuru vajadzētu skaidrot īpaši tiem, kuri nesaprot šo notikumu tālāko jēgu, taču tas jādara ne tikai no Latvijas viedokļa, bet arī Austrumeiropas un visas Eiropas kontekstā. Iespējams, ka vairāk filmu vajadzētu arī par strēlniekiem, Baigo gadu, arī par iestāšanos Eiropas Savienībā. Būtu interesanti paskatīties uz to, kas tika solīts un ko esam guvuši, kā notika procesi, arī salīdzināt ar citām mazām Eiropas valstīm, kas nav Eiropas Savienībā
– Vai esi dzirdējis, ka "PCTVL" izplata videomateriālu par Otro pasaules karu skolās? Kā tu vērtē šādas filmas izplatīšanu?
– Es šo filmu daļēji esmu redzējis. Šajā ziņā Izglītības ministrija izrāda bezmugurkaulību, pieļaujot propagandas izplatīšanu valsts skolās, jo ar vēsturi tai ir mazs sakars. To partijas var rādīt savos saietos vai jauniešiem, bet ne valsts skolās.
– Ko ar konkrēto filmu grib pateikt šī materiāla izplatītāji?
– Šīs filmas mērķauditorija ir krievu kopiena Latvijā. Un tā parāda apšaubāmi interpretētu krievu vēstures fragmentu, kam ar vēsturi skolas mācību līmenī nav nekāds sakars. "PCTVL" jau arī izsakās, ka viņu mērķi ir uzturēt Otrā pasaules kara beigu atzīmēšanas padomju tradīcijas.
– Kādas varētu būt sekas, ka jaunieši tiek baroti ar šādu materiālu?
– Sekas jau tika manītas mītiņos par krievu valodu un skolām. Lielas sekas tas gan neizraisīja, taču pietiekami lielam jauniešu skaitam tika iepotēts viens viedoklis bez iespējām analizēt. Domāju, ka daļa tam spēs pārkāpt pāri, taču tas būs ļoti grūti arī no sabiedrības viedokļa. "PCTVL" jau atklāti pasaka, kāpēc viņiem šādus materiālus vajag. Viņi baidās, ka pēc gadiem nebūs cilvēku, kas 9. maijā dodas pie Uzvaras pieminekļa nolikt ziedus.
– Tad jautājums mums: vai mums būs paaudzes, kas arī nākotnē brauks uz Lestenes Brāļu kapiem, apmeklēs leģionāru un nacionālo partizānu piemiņas vietas, noliks tur ziedus un pieminēs notikumus?
– Arī par leģionāriem ir iznākusi filma "Latviešu leģions", kas gan nav izplatīta skolās, bet ir nopērkama. Taču, manuprāt, nav pareizi nostatīt sarkanarmiešus pret leģionāriem, jo Latvijas vēsture ir gan viena, gan otra. Svarīgi, lai gan latviešu, gan krievu jaunieši saprastu traģisko latviešu likteni kara gados un vienlīdz cienītu visus kara upurus.
– Vai mums būtu morāls pienākums rūpēties, lai jaunieši brauktu uz Lestenes kapiem vai Īles bunkuru?
– Es domāju, ka mums morāls pienākums būtu rūpēties, lai jaunieši saprot, cik mums ir svarīgi tas, ko un kāpēc darīja leģionāri un ikviens latvietis, kas cīnījās. Protams, šie vēstures pieminekļi ir jākopj, un tieši jauniešiem būtu vairāk jāiesaistās vēstures izzināšanā un saglabāšanā.
– Kāpēc tu iesaistījies biedrībā "Daugavas vanagi"?
– "Daugavas vanagi" man nāca tieši tajā pašā laikā, kad sāku interesēties par militāro vēsturi, tā ir organizācija, kas iemieso vienu no man interesējošās militārās vēstures aspektiem – leģionāru vēsturi. Tā ir viena no dzīvajām vēsturēm. Tiesa gan, dzīvi ir arī sarkanarmieši, taču liela daļa no tiem, kas 9. maijā ir apkāruši savas krūtis ar ordeņiem, ir krietni vien jaunāki, lai paši būtu karojuši. Turklāt padomju ideoloģija ir izskalojusi pilnīgi visas reālās atmiņas no šiem cilvēkiem. Tas rada pretestību un norobežo.
– Kādu tu redzi Latviju pēc nākamajiem 90 gadiem?
– Es teikšu, kādu gribētu redzēt, jo to, kāda tā būs, neņemas prognozēt pat astrologi. Sākšu ar to, ka man ļoti gribētos redzēt, lai Latvija ir uz pasaules kartes kā valsts. Vēl gribētos, lai latviešu valoda pastāvētu savstarpējā saziņā, jo ļoti daudzas valodas arī pēdējos simts gados ir pazudušas. Lai tie, kas te dzīvo, zinātu, ko nozīmē vārds "latvietis", un sevi ar tādu arī identificētu. Lai Latvijai nākamajos 90 gados nav jāpārdzīvo tādi satricinājumi, ko tā piedzīvoja iepriekšējos 90 gados!
© 2006-2008 AS LA. Visas tiesības aizsargātas.
Autors: Raivis Dzintars.
Latvijas Avīze
22.01.2009.
Edgars Engīzers – gados jauns, aktīvs un enerģijas pilns vēsturnieks – strādā Rīgas pašvaldības aģentūrā "Rīgas pieminekļu aģentūra", bet brīvajā laikā ir aktīvs biedrības "Daugavas vanagi Latvijā" biedrs.
Edgaru var sastapt dažādos ar Latvijas vēsturi saistītos pasākumos. Nesen viņš bija viens no nedaudzajiem jauniešiem Rūdolfa Bangerska jubilejas konferencē, arī Gaisa spēka izpalīgu piemiņas pasākumā Rīgas Brāļu kapos. Intervijas laikā nostiprinājās iespaids – par vēsturi Edgaram ir profesionāla interese, un tas arī ir galvenais jaunieša sabiedrisko aktivitāšu virzītājs. Cerībā, ka Edgars reiz kļūs par Latvijā pazīstamu vēstures zinātnes autoritāti, aicināju viņu uz sarunu par pagātni, šodienu un nākotni.
– Vai no vēstures var mācīties?
Edgars Engīzers: – Šo jautājumu politiķi ļoti bieži uzdod vēsturniekiem. Mācīties noteikti var, taču to nevajadzētu uztvert burtiskā nozīmē. Var vilkt kaut kādas paralēles notikumu attīstībā, bet neviens notikums neatkārtojas mats matā. Noteikti nevar skatīties uz to, kas tika darīts 15 – 18 gadus pēc neatkarības izcīnīšanas starpkara periodā un domāt, ka šodien mums jārīkojas tāpat. Bet mācīties var to, kas ir parādījies jau ilgos vēsturiskos procesos, piemēram, sadarbības jautājumos starp dažādām interešu grupām un partijām, gan arī starp valstīm un nācijām, jo starptautiskās problēmas, kas ir šodien, ir parādījušās jau gadsimtiem ilgi.
No vēstures var mācīties pašu attieksmi, savstarpējo komunikāciju. Mūsu dzīves modelis jau veidojas atkarībā no mūsu zināšanām par vēsturi, ko iegūstam gan ģimenē, gan skolā.
– Varat minēt kādu konkrētu piemēru?
– 1939. gadā notika vācbaltiešu izceļošana, ko tajā laikā uztvēra ar ārkārtīgi lielu sajūsmu, ka beidzot Latvijas tauta ir atbrīvota no kaklakungiem, taču neviens tobrīd vēl neaptvēra, ka tā ir prelūdija kaut kam plašākam. Konkrētāk, Otrā pasaules kara ienākšanai Latvijā.
– Vai ar šo piemēru biji domājis, ka mums būtu jāsatraucas, ja cittautieši sāktu masveidā izceļot?
– Ņemot vērā to, ka cittautieši Latvijā ir ļoti liels procents, tad, pat ja nenāktu militārie spēki, iespējams, tā tik un tā būtu katastrofa. Daudzos reģionos šis cittautiešu procents ir ļoti liels. Ja viņi visi vienkārši aizbrauktu, būtu lielas problēmas kaut vai saimnieciskajā ziņā.
– Vai piekrīti, ka vēsture visos laikos ir bijis kā instruments politiķu rokās un galvenokārt tā arī izmantota politiskajām vajadzībām?
– Gan sabiedrība, gan politiķi ir tie, kas veido šo pieprasījumu pēc vēstures, vēstures faktiem. Minēšu piemēru: pirms dažiem gadiem ļoti strauji uzplauka holokausta studijas. Jautājums – kāpēc? Ne jau tāpēc, ka visi vēsturnieki pēkšņi būtu sākuši interesēties tieši par šo lietu, par kuru iepriekš tik pastiprināti neinteresējās. Sabiedrībā pieauga pieprasījums tieši pēc šādas informācijas.
– Ja sabiedrībai parādās pieprasījums ne tikai pēc objektīvas informācijas, bet pēc kāda vēsturiska mīta, vai tad vēsturnieki to meklē un pieskaņo atbilstoši politiskajām vajadzībām?
– Tas nu ir atkarīgs no konkrētā vēsturnieka profesionalitātes un ētikas principiem. Starpkara periodā ļoti populāri bija meklēt senlatviešu karaļvalsti, ir izplatīts mīts, ka arheologiem tika uzdots atrast senlatviešu ķēniņa kroni. No mūsdienu viedokļa raugoties, tās ir pilnīgas muļķības. Mūsdienās kādam blēdim to jau ir daudz grūtāk pasniegt sabiedrībai, jo tā zina daudz vairāk vēsturiskos faktus.
Labs piemērs varētu būt Krievija, kurai ir tā saucamā oficiālā vēsture, ko gan finansiāli, gan idejiski lobē valdība, to pasniedz skolās, taču tajā pašā laikā ir daudzi redzami vēsturnieki, kuri šādam vēstures interpretējumam nepiekrīt un aktīvi pauž savu viedokli, kas ir vairāk pieņemama arī visai citai pasaulei. No Eiropas tieši Krievija un Baltkrievija varētu būt tās valstis, kur vēsture ir visvairāk politizēta.
– Vienmēr bijuši vēsturnieki, piemēram, Uldis Ģermānis un Visvaldis Lācis, kuri par vēstures faktiem raksta ļoti emocionāli, kas būtībā vairs nav tikai vēsturisko faktu kopums, bet arī daiļliteratūra. Vai tu atbalsti šāda veida vēstures pasniegšanu?
– Šāda vēstures pasniegšana ir daudz pateicīgāka tieši tiem cilvēkiem, kuri šos faktus zina mazāk. Profesionāls vēsturnieks apzinās, ka ir neskaitāmas vēstures skolas, kas katra savā veidā šo vēsturi iekrāso citādu. Populārzinātniskā pieeja ir tā, ko vislabāk uztver lasītājs. Akadēmiskā literatūra ir domāta šaurākam lokam jau ar konkrētām interesēm par kādu jomu. Piemēram, žurnāls, kas jau gadu tiek izdots Latvijā, – "Ilustrētā Pasaules Vēsture". Pieļauju, šis žurnāls sabiedrībai sniedz lielāku priekšstatu par vēsturi nekā visi Zinātņu akadēmijas un Latvijas Vēstures institūta raksti kopumā.
– Kā tu vērtē vēstures zināšanu līmeni mūsu sabiedrībā, it īpaši jaunajā paaudzē?
– Varētu vēlēties labākas zināšanas. Tas izskaidrojams ar to, ko piedāvā jaunajai paaudzei, kādus brīvā laika pavadīšanas pasākumus, kādus informācijas avotus... Manuprāt, vajadzētu likt daudz lielāku uzsvaru uz to, lai jaunā paaudze zinātu vēsturi, lai tā nākotnē nebūtu tikai patērētāju sabiedrība, bet inteliģentu un domājošu pilsoņu kopums.
– Cik liela ir korelācija starp vēstures zināšanām un patriotisko audzināšanu? Vai patriotiskajā audzināšanā vēstures zināšanas varētu būt viens no būtiskākajiem stūrakmeņiem?
– Jā, tā tam vajadzētu būt. Patriotiskajai audzināšanai vajadzētu būt virzītai uz indivīdu zināšanu un spriestspēju palielināšanu. Vēsture ir jāizprot, lai varētu spriest par šodienas notikumiem. Pirmskara Latvijas laikā tā audzināšana, kas tika pasniegta mazpulku organizācijām, gan vairāk sašaurināja cilvēku zināšanu loku nekā paplašināja, jo tika pasniegta vien tā informācija un fakti, kas bija izdevīgi, pārējie noklusēti. Plašas vēstures zināšanas palielina cilvēku izpratni par valsti un nacionālo identitāti kopumā.
– Vai tu piekriti apgalvojumam, ka Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē studenti ir samērā patriotiskāk noskaņoti nekā citās fakultātēs?
– Katra fakultāte uzliek savu zīmogu studentiem. Tā ir pirmā vieta pēc vidusskolas, kur cilvēki sanāk kopā pēc savām interesēm. Pie klasiskās patriotisma definīcijas viennozīmīgi pieder vēstures zināšanas. Es tiešām pazīstu ļoti daudz patriotiski noskaņotu vēstures studentu. Iespējams tādēļ, ka vēsturē pievērš lielu uzmanību Latvijai un latviešiem arī daudzi vēsturnieki ir patriotiski.
– Vai tas ietekmē kaut kādā veidā arī viņu vērtību skalu?
– Tas ietekmē ne tikai viņu vērtību skalu, bet arī viņu izteiksmes līdzekļus, ko viņi velta sabiedrībai. Es nevaru pateikt, vai tas ir patriotisms – Tēvzemes mīlestība. Manuprāt, tā ir individuāla parādība. Tikpat labi ekonomists vai jurists var būt daudz lielāks patriots. Piemēram, juristam Andrim Grūtupam laikam būtu grūti pārmest patriotisma trūkumu.
– Tu noteikti redzēji filmu "Rīgas sargi". Šobrīd ir jauns projekts "Jaunie Rīgas sargi", kas domāts jauniešiem. Vai tev arī ir kādas idejas, kas līdzīgi varētu vairot jauniešos interesi par vēsturi? Noteikti piekritīsi, ka šāda pieeja jauniešos radīja daudz lielāku interesi un zināšanas par to, kas bija Bermonts, kas notika 1919. gadā utt., nekā tas, ko vēstures skolotāja stāsta pie tāfeles.
– Jā, "Rīgas sargi" noteikti vairoja šo interesi, lai gan filmā bija arī daudz neprecizitāšu un kļūdu, un es pat teiktu, ka to bija ļoti viegli labot, piesaistot vairāk profesionāļus tieši radīšanas procesā. Tad šo filmu, iespējams, arī mazāk kritizētu. Bet par kļūdām nerunāšu, jo tā jau ir cita tēma. Diemžēl ar šādām kļūdām rada nepatiesu priekšstatu tiem, kas vēsturi tik labi nezina, un šādu darbu tomēr viņi uztver labāk nekā stāstīto mācību stundās.
– Vai tu vari ieteikt notikumus, kuri būtu vērti, lai par tiem uzņemtu filmas?
– Latvijā diezgan nepopulārs un neizmantots ir 1934. gada 15. maijs, kuru vajadzētu skaidrot īpaši tiem, kuri nesaprot šo notikumu tālāko jēgu, taču tas jādara ne tikai no Latvijas viedokļa, bet arī Austrumeiropas un visas Eiropas kontekstā. Iespējams, ka vairāk filmu vajadzētu arī par strēlniekiem, Baigo gadu, arī par iestāšanos Eiropas Savienībā. Būtu interesanti paskatīties uz to, kas tika solīts un ko esam guvuši, kā notika procesi, arī salīdzināt ar citām mazām Eiropas valstīm, kas nav Eiropas Savienībā
– Vai esi dzirdējis, ka "PCTVL" izplata videomateriālu par Otro pasaules karu skolās? Kā tu vērtē šādas filmas izplatīšanu?
– Es šo filmu daļēji esmu redzējis. Šajā ziņā Izglītības ministrija izrāda bezmugurkaulību, pieļaujot propagandas izplatīšanu valsts skolās, jo ar vēsturi tai ir mazs sakars. To partijas var rādīt savos saietos vai jauniešiem, bet ne valsts skolās.
– Ko ar konkrēto filmu grib pateikt šī materiāla izplatītāji?
– Šīs filmas mērķauditorija ir krievu kopiena Latvijā. Un tā parāda apšaubāmi interpretētu krievu vēstures fragmentu, kam ar vēsturi skolas mācību līmenī nav nekāds sakars. "PCTVL" jau arī izsakās, ka viņu mērķi ir uzturēt Otrā pasaules kara beigu atzīmēšanas padomju tradīcijas.
– Kādas varētu būt sekas, ka jaunieši tiek baroti ar šādu materiālu?
– Sekas jau tika manītas mītiņos par krievu valodu un skolām. Lielas sekas tas gan neizraisīja, taču pietiekami lielam jauniešu skaitam tika iepotēts viens viedoklis bez iespējām analizēt. Domāju, ka daļa tam spēs pārkāpt pāri, taču tas būs ļoti grūti arī no sabiedrības viedokļa. "PCTVL" jau atklāti pasaka, kāpēc viņiem šādus materiālus vajag. Viņi baidās, ka pēc gadiem nebūs cilvēku, kas 9. maijā dodas pie Uzvaras pieminekļa nolikt ziedus.
– Tad jautājums mums: vai mums būs paaudzes, kas arī nākotnē brauks uz Lestenes Brāļu kapiem, apmeklēs leģionāru un nacionālo partizānu piemiņas vietas, noliks tur ziedus un pieminēs notikumus?
– Arī par leģionāriem ir iznākusi filma "Latviešu leģions", kas gan nav izplatīta skolās, bet ir nopērkama. Taču, manuprāt, nav pareizi nostatīt sarkanarmiešus pret leģionāriem, jo Latvijas vēsture ir gan viena, gan otra. Svarīgi, lai gan latviešu, gan krievu jaunieši saprastu traģisko latviešu likteni kara gados un vienlīdz cienītu visus kara upurus.
– Vai mums būtu morāls pienākums rūpēties, lai jaunieši brauktu uz Lestenes kapiem vai Īles bunkuru?
– Es domāju, ka mums morāls pienākums būtu rūpēties, lai jaunieši saprot, cik mums ir svarīgi tas, ko un kāpēc darīja leģionāri un ikviens latvietis, kas cīnījās. Protams, šie vēstures pieminekļi ir jākopj, un tieši jauniešiem būtu vairāk jāiesaistās vēstures izzināšanā un saglabāšanā.
– Kāpēc tu iesaistījies biedrībā "Daugavas vanagi"?
– "Daugavas vanagi" man nāca tieši tajā pašā laikā, kad sāku interesēties par militāro vēsturi, tā ir organizācija, kas iemieso vienu no man interesējošās militārās vēstures aspektiem – leģionāru vēsturi. Tā ir viena no dzīvajām vēsturēm. Tiesa gan, dzīvi ir arī sarkanarmieši, taču liela daļa no tiem, kas 9. maijā ir apkāruši savas krūtis ar ordeņiem, ir krietni vien jaunāki, lai paši būtu karojuši. Turklāt padomju ideoloģija ir izskalojusi pilnīgi visas reālās atmiņas no šiem cilvēkiem. Tas rada pretestību un norobežo.
– Kādu tu redzi Latviju pēc nākamajiem 90 gadiem?
– Es teikšu, kādu gribētu redzēt, jo to, kāda tā būs, neņemas prognozēt pat astrologi. Sākšu ar to, ka man ļoti gribētos redzēt, lai Latvija ir uz pasaules kartes kā valsts. Vēl gribētos, lai latviešu valoda pastāvētu savstarpējā saziņā, jo ļoti daudzas valodas arī pēdējos simts gados ir pazudušas. Lai tie, kas te dzīvo, zinātu, ko nozīmē vārds "latvietis", un sevi ar tādu arī identificētu. Lai Latvijai nākamajos 90 gados nav jāpārdzīvo tādi satricinājumi, ko tā piedzīvoja iepriekšējos 90 gados!
© 2006-2008 AS LA. Visas tiesības aizsargātas.
Autors: Raivis Dzintars.
politmenedžments ar prezidenta "odziņu"
Politiķu publiskie aicinājumi stāties partijās, manuprāt, vērtējami kā partiju publicitātes celšanas centieni. Skaidrs, ja S.Āboltiņa aicina: "jaunieši- stājieties partijās!" visiem kļūst "skaidrs", ka jāstājas tieši S.Āboltiņas partijā. Šādu pat shēmu savas partijas biedru skaita palielināšanai izmanto arī daudzas citas partijas.
Cilvēku pieplūdums partijam šobrīd ir nepieciešams, no jauna samērojot to ietekmi. Ārpus vēlēšanu laika tas ir visobjektīvākais partijas politikas atbalstītāju skaita rādītājs un šobrīd ir nepieciešams gan varas partijām, gan opozīcijai. Cilvēki, kas iestāsies partijās kā hipnozei sekojot šādiem aicinājumiem, nekad nebūs lēmēji un darītāji.
Visumā šadu populistisku paņēmien izmantošana, radot vīziju, ka katram ir iespēja ietekmēt lietas, arī caur lielajām partijām atgādina A.Kašpirovska metožu izmantošanu medicīnā. Lēmums iestāties partijā parasti briest ilgi un pārdomāti.
Personīgi es neatbalstu arī prezidenta iesaistīšanos partiju politikas menedžmentā. Pats šim aicinājumam nesekošu.
Varas partiju un politiķu rīcība ir novedusi Latviju tur, kur tā šobrīd atrodas, un politiķu centieni no jauna leģitimizēt savu politiku šādā veidā lielāku sabiedrības atbalstu neradīs.
Kaut gan normālos apstākļos cilvēku interese par politiku un iesaistīšanos partijās ir neatņemama pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa un visumā ir pozitīva parādība, Latvijā sabiedrības, sevišķi jauniešu, politiskās ilgstoša intereses nomākšana ir radījusi arī kadru krīzi partiju iekšienē, kas tuvā laikā var rezultēties, ka pat lielākajām partijām būtu grūtības nokomplektēt kvalificētu un "tīru" deputātu kandidātu sarakstus.
Cilvēku pieplūdums partijam šobrīd ir nepieciešams, no jauna samērojot to ietekmi. Ārpus vēlēšanu laika tas ir visobjektīvākais partijas politikas atbalstītāju skaita rādītājs un šobrīd ir nepieciešams gan varas partijām, gan opozīcijai. Cilvēki, kas iestāsies partijās kā hipnozei sekojot šādiem aicinājumiem, nekad nebūs lēmēji un darītāji.
Visumā šadu populistisku paņēmien izmantošana, radot vīziju, ka katram ir iespēja ietekmēt lietas, arī caur lielajām partijām atgādina A.Kašpirovska metožu izmantošanu medicīnā. Lēmums iestāties partijā parasti briest ilgi un pārdomāti.
Personīgi es neatbalstu arī prezidenta iesaistīšanos partiju politikas menedžmentā. Pats šim aicinājumam nesekošu.
Varas partiju un politiķu rīcība ir novedusi Latviju tur, kur tā šobrīd atrodas, un politiķu centieni no jauna leģitimizēt savu politiku šādā veidā lielāku sabiedrības atbalstu neradīs.
Kaut gan normālos apstākļos cilvēku interese par politiku un iesaistīšanos partijās ir neatņemama pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa un visumā ir pozitīva parādība, Latvijā sabiedrības, sevišķi jauniešu, politiskās ilgstoša intereses nomākšana ir radījusi arī kadru krīzi partiju iekšienē, kas tuvā laikā var rezultēties, ka pat lielākajām partijām būtu grūtības nokomplektēt kvalificētu un "tīru" deputātu kandidātu sarakstus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
