Neatkārtot jau piedzīvoto
Latvijas Avīze
22.01.2009.
Edgars Engīzers – gados jauns, aktīvs un enerģijas pilns vēsturnieks – strādā Rīgas pašvaldības aģentūrā "Rīgas pieminekļu aģentūra", bet brīvajā laikā ir aktīvs biedrības "Daugavas vanagi Latvijā" biedrs.

Edgaru var sastapt dažādos ar Latvijas vēsturi saistītos pasākumos. Nesen viņš bija viens no nedaudzajiem jauniešiem Rūdolfa Bangerska jubilejas konferencē, arī Gaisa spēka izpalīgu piemiņas pasākumā Rīgas Brāļu kapos. Intervijas laikā nostiprinājās iespaids – par vēsturi Edgaram ir profesionāla interese, un tas arī ir galvenais jaunieša sabiedrisko aktivitāšu virzītājs. Cerībā, ka Edgars reiz kļūs par Latvijā pazīstamu vēstures zinātnes autoritāti, aicināju viņu uz sarunu par pagātni, šodienu un nākotni.

– Vai no vēstures var mācīties?

Edgars Engīzers: – Šo jautājumu politiķi ļoti bieži uzdod vēsturniekiem. Mācīties noteikti var, taču to nevajadzētu uztvert burtiskā nozīmē. Var vilkt kaut kādas paralēles notikumu attīstībā, bet neviens notikums neatkārtojas mats matā. Noteikti nevar skatīties uz to, kas tika darīts 15 – 18 gadus pēc neatkarības izcīnīšanas starpkara periodā un domāt, ka šodien mums jārīkojas tāpat. Bet mācīties var to, kas ir parādījies jau ilgos vēsturiskos procesos, piemēram, sadarbības jautājumos starp dažādām interešu grupām un partijām, gan arī starp valstīm un nācijām, jo starptautiskās problēmas, kas ir šodien, ir parādījušās jau gadsimtiem ilgi.

No vēstures var mācīties pašu attieksmi, savstarpējo komunikāciju. Mūsu dzīves modelis jau veidojas atkarībā no mūsu zināšanām par vēsturi, ko iegūstam gan ģimenē, gan skolā.

– Varat minēt kādu konkrētu piemēru?

– 1939. gadā notika vācbaltiešu izceļošana, ko tajā laikā uztvēra ar ārkārtīgi lielu sajūsmu, ka beidzot Latvijas tauta ir atbrīvota no kaklakungiem, taču neviens tobrīd vēl neaptvēra, ka tā ir prelūdija kaut kam plašākam. Konkrētāk, Otrā pasaules kara ienākšanai Latvijā.

– Vai ar šo piemēru biji domājis, ka mums būtu jāsatraucas, ja cittautieši sāktu masveidā izceļot?

– Ņemot vērā to, ka cittautieši Latvijā ir ļoti liels procents, tad, pat ja nenāktu militārie spēki, iespējams, tā tik un tā būtu katastrofa. Daudzos reģionos šis cittautiešu procents ir ļoti liels. Ja viņi visi vienkārši aizbrauktu, būtu lielas problēmas kaut vai saimnieciskajā ziņā.

– Vai piekrīti, ka vēsture visos laikos ir bijis kā instruments politiķu rokās un galvenokārt tā arī izmantota politiskajām vajadzībām?

– Gan sabiedrība, gan politiķi ir tie, kas veido šo pieprasījumu pēc vēstures, vēstures faktiem. Minēšu piemēru: pirms dažiem gadiem ļoti strauji uzplauka holokausta studijas. Jautājums – kāpēc? Ne jau tāpēc, ka visi vēsturnieki pēkšņi būtu sākuši interesēties tieši par šo lietu, par kuru iepriekš tik pastiprināti neinteresējās. Sabiedrībā pieauga pieprasījums tieši pēc šādas informācijas.

– Ja sabiedrībai parādās pieprasījums ne tikai pēc objektīvas informācijas, bet pēc kāda vēsturiska mīta, vai tad vēsturnieki to meklē un pieskaņo atbilstoši politiskajām vajadzībām?

– Tas nu ir atkarīgs no konkrētā vēsturnieka profesionalitātes un ētikas principiem. Starpkara periodā ļoti populāri bija meklēt senlatviešu karaļvalsti, ir izplatīts mīts, ka arheologiem tika uzdots atrast senlatviešu ķēniņa kroni. No mūsdienu viedokļa raugoties, tās ir pilnīgas muļķības. Mūsdienās kādam blēdim to jau ir daudz grūtāk pasniegt sabiedrībai, jo tā zina daudz vairāk vēsturiskos faktus.

Labs piemērs varētu būt Krievija, kurai ir tā saucamā oficiālā vēsture, ko gan finansiāli, gan idejiski lobē valdība, to pasniedz skolās, taču tajā pašā laikā ir daudzi redzami vēsturnieki, kuri šādam vēstures interpretējumam nepiekrīt un aktīvi pauž savu viedokli, kas ir vairāk pieņemama arī visai citai pasaulei. No Eiropas tieši Krievija un Baltkrievija varētu būt tās valstis, kur vēsture ir visvairāk politizēta.

– Vienmēr bijuši vēsturnieki, piemēram, Uldis Ģermānis un Visvaldis Lācis, kuri par vēstures faktiem raksta ļoti emocionāli, kas būtībā vairs nav tikai vēsturisko faktu kopums, bet arī daiļliteratūra. Vai tu atbalsti šāda veida vēstures pasniegšanu?

– Šāda vēstures pasniegšana ir daudz pateicīgāka tieši tiem cilvēkiem, kuri šos faktus zina mazāk. Profesionāls vēsturnieks apzinās, ka ir neskaitāmas vēstures skolas, kas katra savā veidā šo vēsturi iekrāso citādu. Populārzinātniskā pieeja ir tā, ko vislabāk uztver lasītājs. Akadēmiskā literatūra ir domāta šaurākam lokam jau ar konkrētām interesēm par kādu jomu. Piemēram, žurnāls, kas jau gadu tiek izdots Latvijā, – "Ilustrētā Pasaules Vēsture". Pieļauju, šis žurnāls sabiedrībai sniedz lielāku priekšstatu par vēsturi nekā visi Zinātņu akadēmijas un Latvijas Vēstures institūta raksti kopumā.

– Kā tu vērtē vēstures zināšanu līmeni mūsu sabiedrībā, it īpaši jaunajā paaudzē?

– Varētu vēlēties labākas zināšanas. Tas izskaidrojams ar to, ko piedāvā jaunajai paaudzei, kādus brīvā laika pavadīšanas pasākumus, kādus informācijas avotus... Manuprāt, vajadzētu likt daudz lielāku uzsvaru uz to, lai jaunā paaudze zinātu vēsturi, lai tā nākotnē nebūtu tikai patērētāju sabiedrība, bet inteliģentu un domājošu pilsoņu kopums.

– Cik liela ir korelācija starp vēstures zināšanām un patriotisko audzināšanu? Vai patriotiskajā audzināšanā vēstures zināšanas varētu būt viens no būtiskākajiem stūrakmeņiem?

– Jā, tā tam vajadzētu būt. Patriotiskajai audzināšanai vajadzētu būt virzītai uz indivīdu zināšanu un spriestspēju palielināšanu. Vēsture ir jāizprot, lai varētu spriest par šodienas notikumiem. Pirmskara Latvijas laikā tā audzināšana, kas tika pasniegta mazpulku organizācijām, gan vairāk sašaurināja cilvēku zināšanu loku nekā paplašināja, jo tika pasniegta vien tā informācija un fakti, kas bija izdevīgi, pārējie noklusēti. Plašas vēstures zināšanas palielina cilvēku izpratni par valsti un nacionālo identitāti kopumā.

– Vai tu piekriti apgalvojumam, ka Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē studenti ir samērā patriotiskāk noskaņoti nekā citās fakultātēs?

– Katra fakultāte uzliek savu zīmogu studentiem. Tā ir pirmā vieta pēc vidusskolas, kur cilvēki sanāk kopā pēc savām interesēm. Pie klasiskās patriotisma definīcijas viennozīmīgi pieder vēstures zināšanas. Es tiešām pazīstu ļoti daudz patriotiski noskaņotu vēstures studentu. Iespējams tādēļ, ka vēsturē pievērš lielu uzmanību Latvijai un latviešiem arī daudzi vēsturnieki ir patriotiski.

– Vai tas ietekmē kaut kādā veidā arī viņu vērtību skalu?

– Tas ietekmē ne tikai viņu vērtību skalu, bet arī viņu izteiksmes līdzekļus, ko viņi velta sabiedrībai. Es nevaru pateikt, vai tas ir patriotisms – Tēvzemes mīlestība. Manuprāt, tā ir individuāla parādība. Tikpat labi ekonomists vai jurists var būt daudz lielāks patriots. Piemēram, juristam Andrim Grūtupam laikam būtu grūti pārmest patriotisma trūkumu.

– Tu noteikti redzēji filmu "Rīgas sargi". Šobrīd ir jauns projekts "Jaunie Rīgas sargi", kas domāts jauniešiem. Vai tev arī ir kādas idejas, kas līdzīgi varētu vairot jauniešos interesi par vēsturi? Noteikti piekritīsi, ka šāda pieeja jauniešos radīja daudz lielāku interesi un zināšanas par to, kas bija Bermonts, kas notika 1919. gadā utt., nekā tas, ko vēstures skolotāja stāsta pie tāfeles.

– Jā, "Rīgas sargi" noteikti vairoja šo interesi, lai gan filmā bija arī daudz neprecizitāšu un kļūdu, un es pat teiktu, ka to bija ļoti viegli labot, piesaistot vairāk profesionāļus tieši radīšanas procesā. Tad šo filmu, iespējams, arī mazāk kritizētu. Bet par kļūdām nerunāšu, jo tā jau ir cita tēma. Diemžēl ar šādām kļūdām rada nepatiesu priekšstatu tiem, kas vēsturi tik labi nezina, un šādu darbu tomēr viņi uztver labāk nekā stāstīto mācību stundās.

– Vai tu vari ieteikt notikumus, kuri būtu vērti, lai par tiem uzņemtu filmas?

– Latvijā diezgan nepopulārs un neizmantots ir 1934. gada 15. maijs, kuru vajadzētu skaidrot īpaši tiem, kuri nesaprot šo notikumu tālāko jēgu, taču tas jādara ne tikai no Latvijas viedokļa, bet arī Austrumeiropas un visas Eiropas kontekstā. Iespējams, ka vairāk filmu vajadzētu arī par strēlniekiem, Baigo gadu, arī par iestāšanos Eiropas Savienībā. Būtu interesanti paskatīties uz to, kas tika solīts un ko esam guvuši, kā notika procesi, arī salīdzināt ar citām mazām Eiropas valstīm, kas nav Eiropas Savienībā

– Vai esi dzirdējis, ka "PCTVL" izplata videomateriālu par Otro pasaules karu skolās? Kā tu vērtē šādas filmas izplatīšanu?

– Es šo filmu daļēji esmu redzējis. Šajā ziņā Izglītības ministrija izrāda bezmugurkaulību, pieļaujot propagandas izplatīšanu valsts skolās, jo ar vēsturi tai ir mazs sakars. To partijas var rādīt savos saietos vai jauniešiem, bet ne valsts skolās.

– Ko ar konkrēto filmu grib pateikt šī materiāla izplatītāji?

– Šīs filmas mērķauditorija ir krievu kopiena Latvijā. Un tā parāda apšaubāmi interpretētu krievu vēstures fragmentu, kam ar vēsturi skolas mācību līmenī nav nekāds sakars. "PCTVL" jau arī izsakās, ka viņu mērķi ir uzturēt Otrā pasaules kara beigu atzīmēšanas padomju tradīcijas.

– Kādas varētu būt sekas, ka jaunieši tiek baroti ar šādu materiālu?

– Sekas jau tika manītas mītiņos par krievu valodu un skolām. Lielas sekas tas gan neizraisīja, taču pietiekami lielam jauniešu skaitam tika iepotēts viens viedoklis bez iespējām analizēt. Domāju, ka daļa tam spēs pārkāpt pāri, taču tas būs ļoti grūti arī no sabiedrības viedokļa. "PCTVL" jau atklāti pasaka, kāpēc viņiem šādus materiālus vajag. Viņi baidās, ka pēc gadiem nebūs cilvēku, kas 9. maijā dodas pie Uzvaras pieminekļa nolikt ziedus.

– Tad jautājums mums: vai mums būs paaudzes, kas arī nākotnē brauks uz Lestenes Brāļu kapiem, apmeklēs leģionāru un nacionālo partizānu piemiņas vietas, noliks tur ziedus un pieminēs notikumus?

– Arī par leģionāriem ir iznākusi filma "Latviešu leģions", kas gan nav izplatīta skolās, bet ir nopērkama. Taču, manuprāt, nav pareizi nostatīt sarkanarmiešus pret leģionāriem, jo Latvijas vēsture ir gan viena, gan otra. Svarīgi, lai gan latviešu, gan krievu jaunieši saprastu traģisko latviešu likteni kara gados un vienlīdz cienītu visus kara upurus.

– Vai mums būtu morāls pienākums rūpēties, lai jaunieši brauktu uz Lestenes kapiem vai Īles bunkuru?

– Es domāju, ka mums morāls pienākums būtu rūpēties, lai jaunieši saprot, cik mums ir svarīgi tas, ko un kāpēc darīja leģionāri un ikviens latvietis, kas cīnījās. Protams, šie vēstures pieminekļi ir jākopj, un tieši jauniešiem būtu vairāk jāiesaistās vēstures izzināšanā un saglabāšanā.

– Kāpēc tu iesaistījies biedrībā "Daugavas vanagi"?

– "Daugavas vanagi" man nāca tieši tajā pašā laikā, kad sāku interesēties par militāro vēsturi, tā ir organizācija, kas iemieso vienu no man interesējošās militārās vēstures aspektiem – leģionāru vēsturi. Tā ir viena no dzīvajām vēsturēm. Tiesa gan, dzīvi ir arī sarkanarmieši, taču liela daļa no tiem, kas 9. maijā ir apkāruši savas krūtis ar ordeņiem, ir krietni vien jaunāki, lai paši būtu karojuši. Turklāt padomju ideoloģija ir izskalojusi pilnīgi visas reālās atmiņas no šiem cilvēkiem. Tas rada pretestību un norobežo.

– Kādu tu redzi Latviju pēc nākamajiem 90 gadiem?

– Es teikšu, kādu gribētu redzēt, jo to, kāda tā būs, neņemas prognozēt pat astrologi. Sākšu ar to, ka man ļoti gribētos redzēt, lai Latvija ir uz pasaules kartes kā valsts. Vēl gribētos, lai latviešu valoda pastāvētu savstarpējā saziņā, jo ļoti daudzas valodas arī pēdējos simts gados ir pazudušas. Lai tie, kas te dzīvo, zinātu, ko nozīmē vārds "latvietis", un sevi ar tādu arī identificētu. Lai Latvijai nākamajos 90 gados nav jāpārdzīvo tādi satricinājumi, ko tā piedzīvoja iepriekšējos 90 gados!


© 2006-2008 AS LA. Visas tiesības aizsargātas.
Autors: Raivis Dzintars.

politmenedžments ar prezidenta "odziņu"

Politiķu publiskie aicinājumi stāties partijās, manuprāt, vērtējami kā partiju publicitātes celšanas centieni. Skaidrs, ja S.Āboltiņa aicina: "jaunieši- stājieties partijās!" visiem kļūst "skaidrs", ka jāstājas tieši S.Āboltiņas partijā. Šādu pat shēmu savas partijas biedru skaita palielināšanai izmanto arī daudzas citas partijas.
Cilvēku pieplūdums partijam šobrīd ir nepieciešams, no jauna samērojot to ietekmi. Ārpus vēlēšanu laika tas ir visobjektīvākais partijas politikas atbalstītāju skaita rādītājs un šobrīd ir nepieciešams gan varas partijām, gan opozīcijai. Cilvēki, kas iestāsies partijās kā hipnozei sekojot šādiem aicinājumiem, nekad nebūs lēmēji un darītāji.
Visumā šadu populistisku paņēmien izmantošana, radot vīziju, ka katram ir iespēja ietekmēt lietas, arī caur lielajām partijām atgādina A.Kašpirovska metožu izmantošanu medicīnā. Lēmums iestāties partijā parasti briest ilgi un pārdomāti.
Personīgi es neatbalstu arī prezidenta iesaistīšanos partiju politikas menedžmentā. Pats šim aicinājumam nesekošu.
Varas partiju un politiķu rīcība ir novedusi Latviju tur, kur tā šobrīd atrodas, un politiķu centieni no jauna leģitimizēt savu politiku šādā veidā lielāku sabiedrības atbalstu neradīs.
Kaut gan normālos apstākļos cilvēku interese par politiku un iesaistīšanos partijās ir neatņemama pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa un visumā ir pozitīva parādība, Latvijā sabiedrības, sevišķi jauniešu, politiskās ilgstoša intereses nomākšana ir radījusi arī kadru krīzi partiju iekšienē, kas tuvā laikā var rezultēties, ka pat lielākajām partijām būtu grūtības nokomplektēt kvalificētu un "tīru" deputātu kandidātu sarakstus.